28th.May.2007 | 08:10 am
uz āru: garbage - queer
kas dzimis uz vēdera līst, tas nekad nelidos. un tas, kurš lido, nekad nepiezemēsies. šeit nebūt nav domāta 'mārča nepiezemēšanās', kā es reiz izteicos annei, bet gan konstanta atrašanās citur, burtiski atraušanās no tā, ko... es pats nezinu no kā un ko
vispār pēdējā gada laikā esmu degradējies uz akadēmisko/nepārliecināto nūģi, pat nesalīdzināt, kā bija pirms gada, kad viss bija slikti, bet iekšēji es jutos kā septītajās debesīs
bet tagad man ir viss, ko es gribēju, cerēju dabūt pirms gada, bet tagad es braucu vilcienā - drebu, darbā raustos konvulsijās, nemaz nerunājot, cik slikti un nožēlojami jūtos naktīs, atrazdamies pat blakus tam cilvēkam, kuram visu laiku gribu atrasties blakus
nu, nespēju es adaptēties, nespēju es pārkāpt pāri sabiedrības un savam pašapziņas līmenim, ar grūtībām panesu aizvainojumus un bērnišķīgu ņirgāšanos. it kā bērnībā neesmu ne sists, ne lamāts, ne apcelts, bet tā uztvere ir tik saasināta un daudznozīmīga, ka esi visu saprotu vismaz trijās uztveres dimensijā. ja sevis un citu mīlestība ir kā maiga un patīkama stīgas vibrācija, tad šobrīd es jūtos kā sapluinīta kuģa tauva, kuru griež ap savu asi divas meitenītes, izmantodamas to kā lecamauklu
varbūt es no sevis par maz prasu vai esmu slinks prasīt vairāk, taču tiklīdz notiek klikšķis tajā funkcionālajā, pragmatiskajā pasaulē, tā es sabrūku kā kāršu namiņš
skatos apkārt un mācos no tā, kas notiek, no tā, no kā pamatā cilvēki mācās - no pieredzes; gan savas, gan apkārtējo cilvēku. bet no tā laikam labāk nekļūst, apkārt saskatu vienas vienīgas negācijas
kā saka, esmu nožēlojamāks par lauku suņiem
( i'm only happy when it rains )
vispār pēdējā gada laikā esmu degradējies uz akadēmisko/nepārliecināto nūģi, pat nesalīdzināt, kā bija pirms gada, kad viss bija slikti, bet iekšēji es jutos kā septītajās debesīs
bet tagad man ir viss, ko es gribēju, cerēju dabūt pirms gada, bet tagad es braucu vilcienā - drebu, darbā raustos konvulsijās, nemaz nerunājot, cik slikti un nožēlojami jūtos naktīs, atrazdamies pat blakus tam cilvēkam, kuram visu laiku gribu atrasties blakus
nu, nespēju es adaptēties, nespēju es pārkāpt pāri sabiedrības un savam pašapziņas līmenim, ar grūtībām panesu aizvainojumus un bērnišķīgu ņirgāšanos. it kā bērnībā neesmu ne sists, ne lamāts, ne apcelts, bet tā uztvere ir tik saasināta un daudznozīmīga, ka esi visu saprotu vismaz trijās uztveres dimensijā. ja sevis un citu mīlestība ir kā maiga un patīkama stīgas vibrācija, tad šobrīd es jūtos kā sapluinīta kuģa tauva, kuru griež ap savu asi divas meitenītes, izmantodamas to kā lecamauklu
varbūt es no sevis par maz prasu vai esmu slinks prasīt vairāk, taču tiklīdz notiek klikšķis tajā funkcionālajā, pragmatiskajā pasaulē, tā es sabrūku kā kāršu namiņš
skatos apkārt un mācos no tā, kas notiek, no tā, no kā pamatā cilvēki mācās - no pieredzes; gan savas, gan apkārtējo cilvēku. bet no tā laikam labāk nekļūst, apkārt saskatu vienas vienīgas negācijas
kā saka, esmu nožēlojamāks par lauku suņiem
( i'm only happy when it rains )