2nd.Oct.2006 | 09:51 pm
uz āru: skunk anansie - brazen
'-cigāri ir balastam, mīlulīt. tikai balastam. ja viņam nebūtu cigāra, pie kura pieturēties, viņa pēdas atrautos no zemes. un mēs vairs nekad neredzētu zūiju.
glāsu ģimenē bija ne viens vien augstākās klases žonglieris, taču pēdējā frāze bija tāda, ka vienīgi zūijam varētu piemist tik labas koordinācijas spējas, lai uzdrošinātos to uzticēt telefonam. vai vismaz jūsu scenāristam tā liekas. un varbūt arī frenija to varēja sajust. katrā ziņā piepeši viņa saprata, ka runātājs otrā galā ir zūijs. viņa lēnām piecēlās no gultas malas. - labi, zūij, - viņa sacīja. - labi.
ne gluži uzreiz:
- kā, lūdzu?
- es teicu: labi, zūij.
- zūij? ko tas nozīmē? frenij? tu vēl tur esi?
- esmu, esmu. tikai izbeidz, lūdzu! es zinu, ka tas esi tu.
- dieva dēļ, ko tu runā, mīlulīt? ko tas nozīmē? ko nozīmē šis «zūij»?
- zūiju glāsu, - frenija atbildēja. - tikai, lūdzu, tagad izbeidz. tas nebūt nav izdevies joks. es tikko kaut cik sāku atjēgties...
- grāss, tu saki? zūijs grāss? norvēģis? tāds plecīgs, gaišmatains, atlē...
- nu, labi, zūij. izbeidz, lūdzu! kad pietiek, tad pietiek. tas nav izdevies joks... gadījumā, ja tevi tas interesē, es jūtos absolūti nelietojama. tāpēc, ja tev ir sakāms man kaut kas īpašs, pasteidzies to pateikt un liec mani mierā! - šis pēdējais, uzsvērtais vārds bija savādi atrauts no frāzes, it kā runātājs nebūtu īsti pārliecināts, vai tas būtu uzsverams.
klausulē iestājās dīvains klusums. un arī frenija reaģēja uz to dīvaini. viņu tas bija satraucis. viņa atkal apsēdās uz tēva gultas malas.
- es netaisos nomest klausuli vai kaut ko tamlīdzīgu, - viņa teica. - taču es... es nezinu. - es esmu nogurusi, zūij. es jūtos pilnīgi iztukšota, goda vārds. - viņa klausījās. taču atbildes nebija. viņa sakrustoja kājas. - tu spēj tādā garā turpināt visu dienu, bet es nespēju, - viņa sacīja. - man visu laiku tikai jāklausās. tas nav šausmīgi patīkami, tu zini? tev liekas, ka visi ir no dzelzs - vai kaut kā tā. - viņa klausījās. viņa jau atkal sāka runāt, kad klausulē sadzirdēja balsi.
- es nedomāju, ka visi ir no dzelzs, bucīt'
glāsu ģimenē bija ne viens vien augstākās klases žonglieris, taču pēdējā frāze bija tāda, ka vienīgi zūijam varētu piemist tik labas koordinācijas spējas, lai uzdrošinātos to uzticēt telefonam. vai vismaz jūsu scenāristam tā liekas. un varbūt arī frenija to varēja sajust. katrā ziņā piepeši viņa saprata, ka runātājs otrā galā ir zūijs. viņa lēnām piecēlās no gultas malas. - labi, zūij, - viņa sacīja. - labi.
ne gluži uzreiz:
- kā, lūdzu?
- es teicu: labi, zūij.
- zūij? ko tas nozīmē? frenij? tu vēl tur esi?
- esmu, esmu. tikai izbeidz, lūdzu! es zinu, ka tas esi tu.
- dieva dēļ, ko tu runā, mīlulīt? ko tas nozīmē? ko nozīmē šis «zūij»?
- zūiju glāsu, - frenija atbildēja. - tikai, lūdzu, tagad izbeidz. tas nebūt nav izdevies joks. es tikko kaut cik sāku atjēgties...
- grāss, tu saki? zūijs grāss? norvēģis? tāds plecīgs, gaišmatains, atlē...
- nu, labi, zūij. izbeidz, lūdzu! kad pietiek, tad pietiek. tas nav izdevies joks... gadījumā, ja tevi tas interesē, es jūtos absolūti nelietojama. tāpēc, ja tev ir sakāms man kaut kas īpašs, pasteidzies to pateikt un liec mani mierā! - šis pēdējais, uzsvērtais vārds bija savādi atrauts no frāzes, it kā runātājs nebūtu īsti pārliecināts, vai tas būtu uzsverams.
klausulē iestājās dīvains klusums. un arī frenija reaģēja uz to dīvaini. viņu tas bija satraucis. viņa atkal apsēdās uz tēva gultas malas.
- es netaisos nomest klausuli vai kaut ko tamlīdzīgu, - viņa teica. - taču es... es nezinu. - es esmu nogurusi, zūij. es jūtos pilnīgi iztukšota, goda vārds. - viņa klausījās. taču atbildes nebija. viņa sakrustoja kājas. - tu spēj tādā garā turpināt visu dienu, bet es nespēju, - viņa sacīja. - man visu laiku tikai jāklausās. tas nav šausmīgi patīkami, tu zini? tev liekas, ka visi ir no dzelzs - vai kaut kā tā. - viņa klausījās. viņa jau atkal sāka runāt, kad klausulē sadzirdēja balsi.
- es nedomāju, ka visi ir no dzelzs, bucīt'