Zolitūde

Un tad aust jauna diena - viņš ir labs un labākais no visiem visiem. Viņš mani appuišo un skūpsta kājas. Viņš sakās mani mīlam katru dienu vairāk, un es tam no sirds ticu. Reizēm viņš pat noklusē dusmas! Cik priecīgi es to redzu.
Viņš saka, ka viņu salaužot manas rāmās skumjas, nevis tās, kuras histērija un skaļš izmisums. Un tad viņš mani mīl kā maziņo, kā vājiņo, sargājamo. Skaidrs, nav jau nekā vienkāršāka, vai ne?