Zolitūde

Es lēnām kļūstu aizvien drūmāka. Nomāktība. Varbūt tikai šodien? Šonedēļ? 
Mana smalkā dvēsele prasa vairāk un vairāk uzmanības. Es esmu precējusies, dārgie, bet es jūtos vientuļa.
Man ir lielisks vīrs ar grūtu galvu, bet ja es raudu, viņš saka, ka viņš vairāk nevar iz-tu-rēt, un stiepjot vārdus.
Man bieži liekas, ka neesmu tik vērtīga sieva, kā varbūt kādreiz esmu likusies topam, vai varbūt esmu sevi izsapņojusi topam. Man likās, ka būšu čakla, pazemīga, mīļa un skaista. Viss nosauktais klibo. Es esmu nervoza, es atbildu nervozi uz vienkāršām lietām, jo es mirklīgi sajūtu, ka dabūšu dzēlienu. Viņš vienmēr dzeļ! Ak kā viņš, sasodīts, māk iedzelt! Viņš ir kā maza meitene, kas apvainojas, kas čīkst. Bet man neļauj apvainoties vai čīkstēt. Man reizēm gribās izraudāties, gribās izrunāties, izsmieties, bet viņu kaitina tukšas runas.
Arī tagad lasot, man sažņaudzās kaklā varbūt kādi elpvadi vai asinsvadi, jo es grūti elpoju - domas ir mierīgas, bet galvas sāpes pieņemas spēkā pulsviedā griežot nažus deniņos. Man trīc galva reizēm, kad uztraucos. Bet es tikai simulēju, tā man saka. Man kļūst kauns teikt. Bet es stāstu to visu, jo es alkstu, lai man nepasaka, ka pārāk daudz uztraucos, ka to vairāk nevar iz-tu-rēt, ka es viņu ievedīšu trako namā. Klau? Vai tiešām es esmu tāda vājule, ka citiem tas nebūtu vajadzīgs? - šīs siltās līdzjūtības - un es zvēru - tikai mazliet līdzjūtības un viss beigsies, beigtos, bet viņš ir muļķis.