| viengadnieka sindroms |
27. Maijs 2006|13:36 |
rīt būs vesels gads kā Cibā pirmoreiz ielūkojos, vēl tagad atceros to Nezinītis uz Marsa sajūtu, forši, ka jubilacija, austrinjsh un makmerfijs bija gana runīgi, paldies!, tālākais jau tad "metodom tika", par stiliem, izskatiem un visādām fīčām jau gan sajēgas arī tagad nav, kāddien varbūt iedziļināšos, kad vēlme pēc elegantas formas, krāsām un burtiem un izteiksmīgiem bilžukiem pārmāks dabisko slinkumu, bet maz ticams, ka tāds brīdis tuvākajā nākotnē pienāks.
nez kāpēc tā ir, ka īstu dienasgrāmatu uz papīra nekad nav izdevies rakstīt ilgāk par nedēļu, varbūt i tik dienu nebūs, ir mēģināts visādos dzīves periodos - laimīgos un ne pārāk, kladēs, burtnīcās un greznos blokos, ar zīmuli, lodīti un smalku tintes pildspalvu. Gribi vai negribi, jāatzīst, ka laikam tomēr ir svarīgi, ka kāds arī lasa to uzskribelēto, iespēja dalīties, apjaust savu vietu visā spektrā, atgriezeniskā saite, nu nez. Apstādinu mirkļus, atminos, drusku lielos, drusku ākstos, drusku paraudu uz pleca un gaidu, ka mierinās, reizēm reaģēju uz Cibas un citām aktualitātēm, nu tā apmēram. Nu vidusmēra vientieša dienasgrāmata.
bet visforšākais Cibā esat jūs visi, es te ļoti daudz ko uzzinu, mācos, smejos, priecājos, līdzpārdzīvoju, pukojos, brīnos, piekrītu, nepiekrītu utt. kā jau īstam lūriķim pienākas. Jo vairāk man kāds puksts patīk, jo retāk sarosos uz komentāru. Kaut kāds ēzelīša komplekss varbūt. Nuja, rakstiet vien tādā pat garā! |
|