| viena pati pilsētā |
29. Jul 2005|08:04 |
tik sirreāla sajūta sen nebija piemeklējusi: pēkšņi pusotras stundas brīva laika pašā dienas vidū, neviens nezina, ka esmu pilsētā, darba kolēģus nemaz nevelk satikt, priekš draugiem laika tā kā par maz, izstādei, filmai arī par maz, kafijas tasei vai alus malkam atkal par daudz, veikali vienkārsi atgrūž, sak, kas tie par kankariem tur karājas un kam tos krāmus plauktos salikuši, resp. klīstu es starp tūristiem un svešiem ļaudīm un brīnos, kas noticis ar man tik mīļo, veco labo Rīgu... nevar tak būt, ka pusotras nedēļas svaigā gaisā būtu mani diezko izmainījušas.
Eh, zinātu es kādu krodziņu, kur var šaha partiju vai kādu citu spēli ar kādu savādnieku uzspēlēt, būtu to stundiņu jauki nositusi...
nu ko, došos es atpakaļ pie jūras, gailenēm un bezrūpības, atā klabciba |
|