| līdzsvara ilūzija |
17. Apr 2006|17:45 |
Lieldienas kā jau Lieldienas - radi, pīrāgi, plātsmaizes, rasols, olu kaujas, šūpoles, saule, jūra, putnu dziesmas, īsziņas, jauki, protams, tik par vienu būtu bijis īpašs prieks, nuja, gan kādu citu reizi, brīviem gariem formalitātes diezko nerūp, "raksta reti, bet no sirds" rakars tāds.
Šogad Dieva aspekts aktualizējies: tomēr drusku siltāk un mazāk vientulīgi ir dzīvot pasaulē, kurā Dievs nav miris, ir kas bijājams un respektējams, kur pasaule un cilvēki mēdz būt gan nepanesami skaisti, gan neticami stulbi un nepilnīgi; izrādās, nav nekāda vaina atzīt savus/cilvēku spēkus par vājiem un prātu par īsu, tāda forša naiva bērnišķīga paļāvība, kas, baidos, jau drīz tiks bargi pārbaudīta. Nu nez vai tas maz ģeldīgi, tāds vienkāršs pakts starp sevi un nezko vārdā nenosaucamu, bez ticības apliecinājumiem un gadsimtiem pārbaudītiem rituāliem, ar samērā jēdzīgu dzīvošanu un visnotaļ tolerantu attieksmi pret visām reliģiskām pārliecībām, doktrīnām un Dieva Vēstnešiem, galu galā vai nav vienalga kādu vēsti, kurš uzklausa un kādu ceļu izvēlas. Pašapmierināti sludinātāji, fanātiķi un ksenofobi man vēl aizvien netīk, toties arvien interesanti būt ceļā..
Nepadarītais darbs nezkāpēc sirdsapziņu nenomāc, kādreiz tak cilvēks var atļauties justies drusku bezrūpīgs, būt mierā ar to kas ir un paļāvīgi cerēt, ka bez neizbēgamām sukām vēl šo to foršu gadīsies piedzīvot. |
|