|
12. Mar 2006|20:31 |
Saule no rīta mirdzinājās varen spoža un zobaina, bet pie jūras tik blāvi vīdēja caur dūmaku kā tāds mēness.
Līcis aizsalis un aizsnidzis līdz pat horizontam. Drusku patēloju Dullo Dauku. Kamēr vējš no mugurpuses, kapuce turas galvā un zābaki vēl gluži nav pilni ar sniegu, tikmēr brišana puslīdz braša. Gluži labi var iztēloties sevi polārpētnieku esam. Tā kā pat zaķim skaidrs, ka līdz ūdenim neaizkļūt, zābaki pilni sniega un noledojušās bikšu staras nejauki dzeldina lielus, tad jāgriežas vien atpakaļ. Svelošs vējš nu sitas sejā, kapuce vairs galvu nesilda, nemitīgi iekulies kupenās līdz ceļiem un tīri labi vari iedomāties, kā jūtas tie nabadziņi Alpos, kuri noklīst no trases, īpaši, ja kabatā izlādējies mobilais. Paslīdēsi uz ledus, salauzīsi kāju, tā ar paliksi guļot, daudz tak nav ciemā muļķu, kas tā svētdienās izklaidējas. Tās tik tādas iedomu spēles, tie daži kilometri līdz vecāku mājām kaut slapjām kājām un vēja pluinītiem matiem nav nekāds gaisa gabals.
Kad uzautas sausas vilnas zeķes, zābaki pie krāsns žāvējas, smaržīgas kotletes kopā ar mammas marinētiem gurķiem un ķirbjiem un vārītiem kartupeļiem viena pakaļ otrai pazūd no šķīvja, tēja kūp krūzē un trumpots uz nebēdu, var droši teikt, ka svētdiena tīri laba bijuse.
Tik Tunelis vēl diemžēl dienaskārtībā. |
|