|
15. Jan 2006|19:11 |
viss bija labi ar to dāvanu, :) un man tas ir svarīgi, jo tētis ir visai sarežģīts vīrs.
Vislabākie dzimtas saietos ir stāsti. Šoreiz tie bija barikāžu stāsti, un pēcāk par to, kā mans vecvectēvs tālbraucējkapteinis, vētras laikā neapturami uz klintīm nests, esot Dievam apsolījis, ka, ja kuģis klinīm garām tiks un pats malā dzīvs ar visu apkalpi nonāks, tad nevienu dūmu vairs, kā vēlāk krodzniecei apjucis žēlojies, ka nu ir sprukās, jo dzīvi bez smēķa ne iedomāties nevarot, kā tā to samācījusi, iedegtu cigāru pār vienu plecu un atlikušo paciņu pār otru plecu mest, un ko kājas nes neatskatoties uz kuģi atpakaļ doties. Šis darījis, kā vēlēts, un tā arī dzīvē nevienu dūmu vairs uzvilcis neesot. Un tad bij maisam gals vaļā - kā tēva senči no ķeizara zemi Vecmilgrāvī īpašumā dabūjuši, ka pirmais zināmais sencis baznīcgrāmatās kā katordznieks minēts, bet nezkāpēc Rīgā nometināts ticis, ka manai vecmammai vienai no pirmajām sievietēm Rīgā šofera tiesības bijušas, bet šofierēt gan laikam tik dažas reizes tolaik dabūjusi, ka mans jaunākais onkulis, kā zīdainis nomiris, jo viņa asinis pa druskai vien slimnīcas ebreji savās maizēs iecepuši. To pēdējo gan apšaubīt atļāvos, bet manī neviens, protams, neklausījās, atmiņu un leģendu kamols naski tālāk uz arvien tuvākiem laikiem ritinājās. Turpinājums nu jau manas mammas apaļā jubilejā sagaidāms :))) |
|