| Mazā cilvēka lielās pārdomas pēc kārtējās vēstules saņemšanas |
21. Dec 2005|00:08 |
Dikti sarežģīti ir parastam mirstīgam ar atzītu ģēniju draudzēties. Tūkstošsteigā negribas, a nesteiga maz ticams, ka iestāties... gan šamam šķiet, ka janvāra pirmajās dienās jau nu noteikti, eh, ko Tu Jupiteram padarīsi, būtu jams kā visi, nebūtu tik interesanti.
Nu šitādu respektu vienīgi pret Tālu esmu izjutusi, rādi viņam savu rūpīgi izanalizēto uzvarēto partiju, ar ko sirds dziļumos varen lepojies, a viņš Tev tādus variantus, idejas un pretspēli momentā parāda, kāda Tev pat sapņos nav rādījusies. Taču viņš to visu tik eleganti un asprātīgi izdara, ka nejūties iznīcināts, drīzāk ieintriģēts un pacilāts, tas milzīgo melno acu siltais skatiens un uzslava mani vēl šodien priecē, kad atceros, tā lūk. Nu bieži jau negadās dāmu par bandinieku noupurēt, lai pēc gājieniem pieciem matu pieteiktu. Tas jau nekas, ka iepriekš pretinieks varēja simt reiz labāk nospēlēt... Ko nu par veciem laikiem.
Nu stāsts ir cits, bet pīrāgi tie paši, kāda tur zinies draudzība. |
|