| parviskautkounneko |
[24. Sep 2007|00:18] |
Ja es būtu nees, es gribētu rakstīt kā citronmeetra.
Alnis blakusistabā klepo bez apstājas, mazo redzu vairs tikai pa naktsmellumu un arvien retāk.
Treniņā viss pamazām notiek, mirklis un spēkavīrs bij zemē, es jau neko, tik centos atkārtot skolotāja kustību, pēc brīža jau biju zemē es, un skolotājs smaidīja un izlikās samulsis.
Žēl, ka drīz jāpārceļas uz zāli.
Tāpēc spītīgi turpinu peldēt jūrā, sestdien jau bij ko turēt, sajūta savāda - aukstums kā sitiens, tīri fiziski sāp, pēcāk gan liekas, ka var kalnus gāzt.
Mežā sēņu ka biezs.
Vakar libānietis, šodien baroka opera, un vakaros Mīļotā, Skukai bij taisnība - fantastiska grāmata, sapņos redzu savus meitēnus, te mazus, te tīņus, te lielus, vakar lēcu no kraujas ūdenī mazajam pakaļ.'
Mašīna remontā, kolēģi aizdeva mazu no visām pusēm apdauzītu, interesanti - katrs otrais uzskata par savu pienākumu apdzīt.
Pēc divām nedēļām Frankfurte, negribas braukt.
Jaunajās kantora telpās nav omulīgi.
Kastaņi šogad vareni, īsti mutanti, dzērveņu daudz un āboliem i gala neredz.
Nekā vairs nav uz mēles.
Ar labunakti |
|
|