| |
[16. Dec 2006|12:55] |
|
kad beidzot beidza mani mocīt, visās malās rosījās apkopējas un mana jaciņa vientuļa nevarēja vien sagaidīt, kad kāds to paņems no garderobes, dīvaina sajūta tukšā medicīnas iestādē, kā kādā filmā; sāpēja ellīgi, bet zāles un ledus līdzēja, šodien viss ir štokos, ja vien neskatās spogulī. Pat strādāju pie manuskripta visu rītu. |
|
|