| Karlsona brīvdienas |
[25. Sep 2006|19:40] |
Esmu atpakaļ un darbos līdz acīm, bet tas ir OK, ja četras diennaktis cilvēks pabijis kaut kādā pārlaimības stāvoklī, nu pilnīgi netipiski tādam apslinkušam, pagurušam, drusku ciniskam pilsētas žurkam kā es.
Ik rītu izveļas no zvejnieku namiņa tāds izgulējies, kafiju padzēris visai apaļīgs Karlsons labākajos gados, izvēlas Ziemupes vai Raudupes virzienu un cilpo tik prom. Reizēm kādu akmeni ar caurumu vidū, dzintaru vai ko citu ievērības cienīgu iebāž kabatā, reizēm dzied līdzi i-podam, mēdz būt pat tik neiedomājami traks, ka dejo uz priekšu kādos tur afrikāņu ritmos vai Ramšteina pavadībā, piekūst, nomet drēbes un peld, kamēr nosalst, vējā nožāvējas, apģērbjas vai neapģērbjas un apmetas atpūsties, izvelk grāmatu, bet drīz vien aizmieg, pamožas, iet peldēt vai mežā uz bekām palūkoties, dažas atrod, bet atstāj tārpiem vakariņām, netērēs tak laisko laiku cepšanai un vārīšanai, atkal drusku paietas, izvelk no somas manuskriptu, pāris lappušu labo, met mieru, jo nevar tak strādāt, kad saule karsē un mežs un jūra smaržo, pasapņo, saprot, ka saule drīz rietēs, un dodas uz būdiņu, kur dominikāņu rums, dators un nedzirdētu disku kaudze gaida, paskatās, kā saule nogrimst jūrā, ja ir dūša, iekrīt jūrā, un visbeidzot, sāpošās kājas šlūkādams un bācniekiem ar labunakti vēlēdams, pie miera dodas. Nuja, zvaigznes ar nenormāli daudz debesīs sabērtas. Cilvēki kaut kur bija, tik nesastapu, forši. Ko vēl tādu banālu - nuja, migla un saullēkts un smaids līdz ausīm vēl tagad redakcijā. |
|
|