| |
[11. Aug 2006|18:58] |
Samurajs man atbildēja, bet pārāk samudžināti. Paldies, bija interesanti.
Interesanti vai man izdosies savu ticību formulēt? Mēģināšu.
Man nav izdevies vēl tādu reliģisku pārdzīvojumu piedzīvot vai tādu mācību dzirdēt/lasīt, ka es varētu apgalvot, jā, tas konkrētais Vēstnesis uz mani runā, tā manu Dievu sauc.
Bet es ticu Dievam - vienam, absolūtam, līdzcietīgam, tomēr cilvēka prātam neaptveramam. Visums un visas radības ir Viņa eksperiments, Viņš visu zina un redz, līdzi cieš un savas radības mīl, varbūt var ko mainīt, varbūt - ne. Nezinu.
Neesmu reliģioza, nejūtu nepieciešamību pēc dievkalpojumiem un rituāliem. Droši vien tāpēc neesmu kristījusies un rituāli mani drīzāk atbaida,laikam prāts nespēj atkāpties. Bet Dievu es bijāju un neatļaujos zaimot, kā arī citu cilvēku reliģisko pārliecību aizskart, lai kāda tā būtu.
Man patīk svētnīcas, baznīcas un rituālas vietas, tur var mierā un harmonijā paldies Dievam pateikt, par draugiem un mīļiem cilvēkiem piedomāt, nokārtot parādus ar sirdsapziņu un smelties spēku tālāk iet, bet tikpat labi to var darīt pie upes, uz lieveņa, vai iemiegot.
Man ir dziļa pārliecība, ka cilvēkam vienmēr ir dota izvēle. Ne par velti pasakās vai nu zirgu, vai draugu, vai dzīvi var pazaudēt un citas alternatīvas netiek piedāvātas. Tur arī visi sūdi parasti sākas, kad izvēlies vieglāko ceļu. Kā Lielais Līkais es ar bieži mēdzu iet. Tomēr par visu esot jāmaksā, bez atlaidēm, agri vai vēlu. A kuram ta gribas!
Stāsta, ka vajag lūgt, kritiskos brīžos to arī daru, saviem vārdiem, kā kuro reizi sanāk. Kad prieks vai kas izdodas, saku paldies. Nekādi citādi savu cieņu, bijību un ticību neapliecinu. Varbūt neko labu Pastarā diena nenesīs, nez.. |
|
|