| |
[21. Maijs 2006|16:36] |
|
palasījos par skukas zēnu riteņbraucienu un atcerējos savu labāko bērnības piedzīvojumu. Mums toreiz arī bija 11 vai 12 gadu. Bija paredzēts klases divu dienu pārgājiens no Līgatnes uz Siguldu ar nakšņošanu teltīs. Kad nonācām ar brāli Vecmilgrāvja dzelzceļa stacijā, tur priekšā vēl tikai trīs brāļa draugi, tad tik uzzināju, ka skolotāja pārgājienu atcēlusi, kaut ko klase bija nogrēkojusies, puikas izdomājuši, ka brauks tāpat, kam viņiem skolotāja un pārējā klase. Mobilo toreiz nebija, atlika cerēt, ka skolotāja neapzvanīs visus vecākus mājās resp. šiem nebūs pamata uztraukties, un vispār nebija daudz laika gudrot, vilciens jau klāt. Neatceros, ka kaut brīdi būtu prātojuši, ka kas ļauns varētu notikt, galvenā rūpe bija, lai vecāki pirms laika neko neuzzina. Bija jau pēcpusdiena, kad notikām Līgatnē. Apskurbuši no brīvības, kātojām uz pārceltuvi, puikas nesa telti un piepūšamo laivu, man tik mugursoma ar pārtiku un siltām zeķēm, laikam jau kāds zināja, kur jāiet, tur bija aroniju lauks abās pusēs ceļam, pirmoreiz pagaršoju - pē sīvas. Pie pārceltuves nevienas dzīvas dvēseles, bet mums vajadzēja tikt pāri Gaujai, jau grasījāmies laivu pūst, kad večuks tomēr parādījās, neko daudz neprašņāja, pārcēla pāri un devās atpakaļ. Tovakar uz laivošanu un peldēšanos vairs prāts nenesās, gabaliņu pagājām, kādā klajākā vietā uzbūvējām telti, cepām desas, stāstījām spoku stāstus. Bijām jau gana baidījušies, gaidot, kad puikas izvīkšķīsies uz gulēšanu, mēģināju ko nebūt mēnesnīcā līdzpaņemtā grāmatā saburtot, apsēdās man blakus klases lielākais dauzoņa Haris un brīnījās, ka kāds var labprātīgi grāmatu rokās ņemt. Sastāstīju šim, ka tieši mēnesnīcā vajag lasīt, tad tēli atdzīvojas un visu stāstu kā filmā var noredzēt, pēc gadiem Hari satiku, šis smējās, ka esot noticējis un pēcāk pāris reižu mēģinājis mēnesnīcā lasīt. Nākamā dienā brokastīs apēdām visu, kas bija vēl atlicis un devāmies ceļā, divi laivā, trīs gar krastu. Ejam, ejam, te čūska uz takas, puikas sāka to dauzīt ar nūjām, man žēl palika, kad vairs nelocījās, paņēmu rokās, ļoti brīnījos, ka tā nav vis auksta un gluma, bet silta un samtaina, kaut kur vēl bilde mētājas, es ar to čūsku ap kaklu, mamma ieraudzīja, šausminājās, esot bijusi odze. Nonācām līdz paplatai pietekai, laivotāji jau gabalā, ko lai dara, jābrien pāri, laikam izskatījās sekla, jo tik uzrotījām bikses un bridām, kaut kā pēkšņi visi trīs bijām līdz kaklam ūdenī, ko nu vairs, izšlakstījāmies kārtīgi, krūmos izgriezām drēbes, vilkām slapjas mugurā un gājām tālāk. Vairāk gan nekādu īpašo notikumu nebija, ēst gribējās, riekstenes uzkodām, man bikses šļuka nost tā, ka ar roku jātur ciet, atceros mēģināju ar zāli un maikstēm kādām apjozties. Tā arī līdz Siguldai nevienu nesatikām. Piekusuši pārpildītā vilcienā kratījāmies mājās, nospriedām, ka skolotāja varbūt tomēr zvanījusi, labāk būs, ja pastāstīsim paši, kas un kā, lai ziepes nav tik lielas, to mums nevajadzēja darīt, ziepes bija un kādas vēl, a skolotāja vēl šobaltdien nezina, ka nebija vis līdz galam kancelējusi to pārgājienu. |
|
|