| |
[22. Jan 2006|22:10] |
|
aukstuma sajūta, visaptveroša un nebeidzama, pat naktī tā neatstājas, rimstas tik uz brīdi karstā vannā. Cauru dienu lasu nelasītās kaudzē sakrautās avīzes. Ir jau mazliet tā kā dīvaini lasīt div trīs čeru nedēļu vecas un pat vēl senākas recenzijas, intervijas, slejas, problēmrakstus. Galu galā vai nav vienalga, vai izlasu par jauno Bībeles tulkojumu, krievu igauņu robežlīgumu, arhitektūras brīnumiem vai Robežpārkāpēju kompaktdisku šodien vai raksta iznākšanas dienā. Toties milzumdaudzkam var tik pārlaist ar acīm, jo jau Cibā lasīts, radio, TV ziņās vai kādā no portāliem manīts. Apolitisks gan cilvēks tādā vīzē sāk palikties un palaiž garām šo to, ko būtu gribējies redzēt, dzirdēt, klāt būt. Kaut gan, ja godīgi, man tāpat neizdodas pagūt ne trešdaļu no tā, ko gribētos, i aiz laiskuma, i aiz stulbuma, i aiz izniekotā laika. Tā varētu vēl turpināt un turpināt. Pa to baru izlasīju arī jauno KD. Lasot Bankovska rakstu, beidzot manā paurī sabīdījās vienotā mozaīkā anonymus ieteikums, fascinējošais vīrs, par ko rādīja filmu Prozas lasījumos, un nesen iznākušais stāstu krājums. Lasīšu jau rīt. Lai citas lietas pagaida. |
|
|