| Eksperiments |
[25. Nov 2005|21:56] |
Bijām šodien Kaltenē, iepazīties ar rakstnieci, kuras grāmatu nesen izdevām. Savādi, ka vispār izdevām. Neticamā kārtā izlasīju līdz galam disketē pa pastu atsūtīto manuskriptu, kur parasti šāda tipa lektīrai pat līdz trešdaļai netieku. Nu plakans, pat banāls teksts, bet ņēma un aizkustināja pret grafomāniem vienmēr nesaudzīgi ņirdzīgo ciniķi. Izbrīnījos par piemeklējušo sentimentalitātes lēkmi, tomēr iedevu vēl vienam otram palasīt. Visi galvas vien nogroza, sak, kas tai zobgalei uznācis, bet atdod atpakaļ arī izlasījuši un nesaka nē. Tikai mana labākā kolēģe, līdz pusei vien izlasīt sevi piespiedusi, bija nelokāma: šitā nav literatūra, mēs tak tādus tekstus neizdodam. Kā nu tur bija, kā nebija, Asinszāle bez KKF atbalsta ar mūsu logo uz muguriņas ir veikalu plauktos un vienīgā, kas par to nemaz nebrīnās ir pati autore, kura praktiski neiziet no savas mājiņas jūras krastā, ir invalīde un pilnībā atkarīga no sociālo darbinieku godaprāta. Laikam tas ir tas pats iekšējās pārliecības spēks, kas naivistiem liek gleznot kaut vai ar grīdas krāsu un nedod mieru šai sievietei, kamēr kārtējais teksts nav no sevis nost norakstīts, a rakstīt esot tīri fiziski ļoti grūti. Nez kas šādus ar misijas apziņu apsēstos atšķir no grafomāna vai dajebkāda diletanta? Varbūt tas, ka viņi nekāro slavas, jo tāpat jau jūtas izredzēti.
Nu ko lai saka, mirkļa vājumā šefu nauda ieguldīta, redzēs, vai lasītājas ar maciņiem to apsēstību atbalstīs. |
|
|