| pretī "zelta rudenim" |
[10. Okt 2005|08:33] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | aizrakstījos | ] |
Riktīgi labas bija šīs brīvdienas :))))
Kaut sākās ne pārāk, Skype vidē sakasījos ar draugu, kaut tikai noskaņas līmenī, bet vēl tagad pēcgarša palikusi neomulīga. Bet gan jau ustakaņitsja (pielipis man tas Griškoveca teiciens). Toties slimnīcas apmeklējums izvērtās par uzlādētākām četrām stundām, pārredzamā pagātnē. Vēl tagad acu priekšā, kā viņš tur aizvakar stāvēja takas vidū starp kritušām dzeltenēm lapām un māja, kamēr vien es vēl varēju viņu redzēt pa mašīnas logu, tad pagriezās un aizčāpoja atpakaļ savā dzīvē: pie sirds darba, pie bērniem, pie ģimenes, pie draugiem, pie mīļākām, pie sāpēm un zālēm, ārstu parakstītām un ne tik legālām grādīgām. Personības starojums fascinē, cik labi, ka cilvēki vien ir tie ģēniji un, labā omā būdami, teju noslīcina Tevi kā tādu kukainīti atmiņu, dzirkstošu vārdu, tēlu un zināšanu drumstalās. Un smējāmies un klusējām, un kaut kā nemanot pat pamanījos pāris vecus skeletus no skapja izlaist, a viņš i nenobijās, pat pieteicās vienā astoņu gadu atliktā gaitā līdzi paieties. :)
Un vēlu uz Lapiņiem braucot, mazliet tā kā sapratāmies ar meitēnu. Par to man prieks.
Vakar Pokaiņi. Skaisti tur tādā zelta rudens dienā, bet varētu būt labi jebkurā gadalaikā. Nez kāpēc akmeņiem tāds pievilkšanas spēks, tiem dod vārdus, un izdomā leģendas un stāsti tiek pasniegti tik sviestaini, ka jāsmejas (nu vismaz tie, ko Pokaiņos, garām ejot saklausīju). Uz akmeņiem apsēžas, uzkāpj, pieskaras, pat noliek naudiņas. Un visur tā, Hijumā salā, Krasnojarskas Stolbos, kur tad vēl pasaulslavenie akmeņu krāvumi un veidojumi. Kaut kāda enerģija tur strāvo, varbūt paši cilvēki to arī rada, nevis akmeņi. Mazais ķipars skraidelēja, kāpelēja, nemaz neniķojās, opīši turēja līdzi un smaidīgi bija līdz pat vakaram. Un ģimenes pusdienas krodziņā reti omulīgā noskaņā.
Ui, sen jau vajadzēja darbā būt. Jāskrien, labu dienu visiem! |
|
|