| Mirkli, tu esi skaists.. |
[18. Aug 2005|10:29] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | atcerīgs | ] |
Negaiss, pērkons, lietus siena, visi cenšas patverties iekšā, bet es skrienu uz upi, vispār jau bīstami esot pērkons un zibens laikā peldēt, toties nāve tāda izdevusies tad būtu, he, he, nav jēgas ģērbties nost, var peldēt kā esmu, slapjāk vairs nevar justies, bet bez drēbēm tomēr superīgāk, uzstīvēt tās atpakaļ ir sasodīti grūti, tik brīva diemžēl nejūtos, lai skrietu plika uz mājām atpakaļ :)
Jūra, vētra, vējš un viļņi, kas nāk virsū, kā skapis, rauj dzelmē, nelaiž vaļā, gāž no kājām, bet arī glāsta, šūpo un spēlējas, vilina un tomēr biedē, un ķēmi tādi neļauj peldēt, un tad vēl stirnu buki gluži vai virsū skrien, un tā čūska, kas bīstami tuvu gar basām pēdām aizlocījās, droši vien bija zalktis, un meža zemenes mežā ka biezs, un lasīt nemaz negribējās, bet mūziku klausīties gan, bet pa vidu tās bēres Liepājā, kaut kā žēl, ka visi tā uz citiem medību laukiem pēdējā laikā steidzas, toties sirmais dzejnieks, man iepatikās, ko tur satiku.
Tad vēl šamais (ne tas dzejnieks, nē) bija ar bērniem ciemos iegriezies, varen jauki, viņam bērni :)
Akmeņrags ir mani apbūris, jau gribu atpakaļ, varbūt tāpēc, ka īpaši man domāto dzintaru vētra tā arī pie kājām nenolika, vai varbūt tik neieraudzīju un viļņi to ieskaloja atpakaļ. Štrunts par dzintaru, man tik kādu zīmi tur ieraudzīt gribējās... kādu apstiprinājumu, ka neiespējamais tomēr var notikties. Ka prāts velti man ar savu viszinību uzmācas, sak, nesniedzies pēc mēness debesīs! Kamēr viss kaislību, cerību, dullību, prieka, bezcerības, izmisuma un spītības šurumburums dumpojas: met miskastē to spoguli, tas ir greizs, nu labi, pat ja nav, vienalga nerāda, ko un kā šamais savā nodabā redz, ko šis domā un jūt, jau nu vēl ne tik, un vispār foršākas būtnes par mani tāpat pasaulē nemaz nav :DDD |
|
|