|
28. Feb 2007|01:15 |
šitā iepukstoties, atcerējos to izbrīnu un sašutumu, kas mani pārņēma, kad pirmo un droši vien pēdējo reizi mūžā izlasīju svešu dienasgrāmatu - tas bija kādā no vidusskolas pēdējām klasēm un dienasgrāmata piederēja manai māsai, un kā domā, par ko es tā brīnījos un dusmojos? - ne ar pušplēstu vārdu māsa teju vai gada garumā nepieminēja ne mani, ne manu dvīņubrāli, varētu domāt, ka manis t. i. mūsu nemaz nebija, māsas pasaulē mēs neeksistējām, nebijām būtiski vai bijām pārāk pašsaprotami. Tas bij riktīgs apvērsums manā pasaulsuztverē, kamēr sagremoju, ka tas tak tikai normāli. Bet tā vai tā obidno bij, zinies.
No vienas puses, mas blogs, rakstu ko gribu, kā gribu, par ko gribu, no otras puses - kāda joda pēc rakstīt blogā un kamdēļ gan lai kādu interesētu vēl kāds cits, izņemot pašu, nez.
No trešās puses - kāpēc es ar interesi lasu, kā dzīvojas man gluži svešiem, bet simpātiskiem citreiz arī neizprotamiem cilvēkiem.
nuja, par ko bij kreņķis, i vairs nesaprotu |
|