|
27. Okt 2006|00:23 |
atnāk šodien cilvēks pēc aizmirstās bozes, atkal prasa latu un kādu grāmatu, tik lai nedodu tādu kā viņreiz - kā nu sanācis kā ne, pirmā to lasīt paņēmusi viņa 86 gadus vecā māte, gandrīz šo no mājas par tādu lektīru padzinusi.
nepaiet ne pusstunda kā atnāk tulkotājs pēc tikko iznākušās grāmatas, cilā, priecājas, sakās došot mātei lasīt, viņa vienmēr visas kļūdas pamanot. Drusku samulsa, kad sāku smieties. Tā nu dabūja viņš arī dāvanā Pēdējo Vecgada vakaru, gan bija jau lasījis. Vienmēr priecājos par ņiprajiem stāstiem, šoreiz par kaķu barotājām Mūrnieku ielā, padsmitgadīgām heroīna cienītājām ielasmeitām, kas izskatās kā vecenes bez matiem un zobiem, tulkošanas programmām un megatagiem un saldajā ēdienā par to, kā reiz ieticis sakristejā un pamanījies brokātā tērptu baronesi vaļējā sarkofāgā apčamdīt, tas gan beidzies ar infekciju, 40 grādu temperatūru un slimnīcu, ārsti gan apjautājušies, ko šis tādu darījis, bet nav vis ņēmuši par pilnu viņa kapeņu stāstiņus.
un no rīta tak ar bij ko klausīties, žēl, ka neattapu pajautāt, kā to grāmatu sauc, ko pasūtīji, lai nopērk, pateiksi?
kur tad vēl vakars jauks Istabā
vārdnīcai gan tālāk par P burtu netiku, un vispār jau vēls, bet miegs nenāk. |
|