| Weekends |
19. Sep 2005|23:52 |
savāda vieta ir Ragaciema rags. Ragciema pusē saule jūrā aust, Gausās jūdzes pusē riet, viņpus ragam viļņi putainām galvām, šaipusē tik katrs devītais mazliet šlakstinās, tai pusē nav jūras zāļu, šaipusē grēdām malā izskalotas. Pirmo reizi stumju riteni līdzās, jo negribas traukties. Pelēkzili stabi jūrā, kur lietus līst, malās varavīksne, aiz tās mākoņi nelieli, bet kumpaini drūzmējas, talāk zila debess, un atkal lietus stabi un mākoņi, tāds kā pašausts deķis viss joslu joslām, un gaisma citādāka nekā vasarā, ne tik spoža, no rieta vēl ne vēsts, bet kaut kāds sārtums tik tikko jaušams, mazliet atgādina sniegainu ziemas pēcpusdienu, bet tomēr kas cits... šitā ripinoties un klīstot paiet stundas četras, vēl aizminos līdz upei, ūdens tik tīrs, bet ledains, bradāju, bradāju, tā arī nesaņemos izmest kādu loku peldus, nebūtu tur tas makšķernieks sēdējis un dvielis līdzi paņēmies būtu, tad gan...
naktī atkal apkārt klīstu (nezkāpēc esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā ir Itālija), ar laivu, ar mašīnu, kalnā kāpju, mīlējos maigi nez ar ko, maldos pa lidostu, skrienu uz lidmašīnu, paspēju un... pamostos jau saule gabalā. Mamma sūta skaistākos ābolus salasīt, un tad atkal ritenim mugurā, šoreiz caur ezeru, caur mežu uz Jāņukrogu, pie Slocenes un atpakaļ. Šoreiz man dvielis un Rīgas laiks līdzi, bet ne peldos, ne lasu. Tik pašā vakarā "Es apkalpoju Anglijas karali", reti sanāk romānus latviski lasīt, šito var lasīt ar baudu. Iesaku :) |
|