| gatavais eņģelis bez spārniem |
19. Sep 2005|20:40 |
"Tevī tiešām nav ne kripatiņas netiklības!" kādu brīdi vērtējoši manī raudzījies, sirmais apgalvo (man ir pamats domāt, ka "pie sektas piederīgais" domājas zinām, ko saka). Samanījis protestu manās acīs, viņš turpina: "No tevis staro tāds pozitīvisms, tāda labestība, ka netiklībai tur nav vietas." "Ko tu vari zināt par tām vētrām un nemieru, kas manī gruzd un ik pa brīdim izverd virspusē!" tā es. "Tie tikai hormoni", viņš teic un noskūpsta mani uz lūpām kā nevainīgu bērnu. Sajutis manu apjukumu, viņš bilst "Varam jau kādreiz mēģināt, bet nez... tas būtu kā Jēzum sist uz pleca un teikt, ir tevī, vecīt, netiklība, ir, nebēdā ne nieka."
Šitā man vēl tikai trūka! Tas dzejnieks būs bijis pār mēru iedzēris. |
|