zmeycharauski's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, November 21st, 2011
| Time |
Event |
| 5:20p |
Rietumu krīze, jeb kāpēc nav naudas?
Kādreiz valsts neapmaksāja zinātniekus, studentus, skolas, pabalstus visiem kas grib no tādiem dzīvot, muzejus. Tolaik nodokļi bija mazi. Vajadzēja tikai armiju un valdību. Dažreiz kādu ceļu.
Tagad nodokļi ir lieli. Jāuztur milzum daudz studentu, cilvēkus kuri paliek veci un vairs nestrādā(Viņi dzīvo arvien ilgāk). Jāuztur zinātniekus, kas braukā pa konferencēm, lasa viens otram referātus un raksta atskaites valstij. Jāuztur skolotājus, vienalga kā strādā sistēma. Jāuztur muzeji no kuriem lielākā daļa ir tukši vienmēr, lai kad tur es ienāktu.
Taču mums ir vērtības - mums patīk kultūra(pat ja mēs to nelietojam), mums patīk nabadzīgi cilvēki, pat ja viņi neko netaisās darīt ir slinki, stulbi un mīl alkoholu. Mums patīk skolotāji nevis mūsu bērnu izglītība. Mums patīk zinātne, pat ja izgudrojumus rada nevis zinātnieki, bet apple kompānijas darbinieki.
Neivsai patīk biznesmeņi, ja vien tie nav zemnieki, kas pat ar subsīdijām nevar izkonkurēt ar Kanādas un Jaunzēlandes zemniekiem. Mums riebjas bagāti cilvēki, bankas un politiķi ja mēs viņus ievēlam(citādi tv tik daudz saslavē, ka iepatīkas). Politiķi visu laiku pļurkst par ļaunajiem, par ēnu ekonomiku un tikai stāsta par to cik tagad valsts vairāk mums dāļās naudu. Mums vienmēr ir par maz un mēs viņus reizi četros gados apmainam ar tiem, kas sola vairāk.
Vienu vārdu sakot mums patīk tādas tīri kristīgas vērtības, tikai foršāk - nav jātic, var lamāt to kas dod un var iekārtoties, ka var luni laist un dabūt naudu. Naudas paliek arvien mazāk, jo nodokļiem ir robeža - 100% ir maksimums. Vēl paliek ofšori un tie kas izvairās no nodokļiem, taču arī viņiem paliek arvien mazāk naudas absolūtos skaitļos. Protams Stīvam Džobsam tagad bija vairāk miljardu par Rotšildu 19.gs, taču valsts arvien vairāk miljardus savāc un izdāļā tiem, kas to grib. Beigsies arī ofšori un nodokļu nemaksātāji, viņus izķers vai viņi aizbēgs pavisam dzīvot uz kādu āzijas valsti kur cilvēki strādā.
Un tad? Un ko tad darīs mūsu daudzās mazās pasaulītes, kas neko prātīgu nedara, bet iztērē arvien vairāk naudu? Nosākuma viņi atbrauks ar teļa galvu, tad sēdēs teltīs, tad noštopēs Bauskas tiltu un beigās nositīs valdību. Uzminat vai tas viss palīdzēs? | | 7:25p |
Es un skola
Skolā iet es sāku padomju laikos, taču ilgi tie neturpinājās, es pat nemanīju pamanīt, kā kaut kas mainījās. Pat grāmatas nemainījās, tikai vairs nevajadzēja lasīt fragmentus par Ļeņinu un bērniem un par to kā fašistu maitu ērgļi izmeta melnus kunkuļus un mamma meitenītei gāja bojā. Tā kā citi lasīja lēni, es vienmēr lasīju par tiem maitu ērgļiem un Ļeņinu. Tas ar bija interesanti, tur bija par karu šis tas. A tajos ko lasīja, par kaķīšiem, dabu un visādu citu garlaicīgu draņķību. Tāpēc es arī vienmēr dabūju rājienu - Māri, kāpēc tu atkal neseko?!!! Tad es drudžaini meklēju kur tas steberētājs palicis un lasīju ātri.
Pirmais pārsteigums bija mans pirmais zvans. Izrādījās, ka tas nav zvans, bet pretīgs tarkšķis. Toreiz es dabūju pirmo piezīmi - neieradās laikā uz stundu. Pirmo labo piezīmi es dabūju pirmās klases beigās - Ābecīte saka paldies par priekšzīmīgu lasīšanu. Kā var kautko tik debīlu ierakstīt? Pārsvarā man bija piezīmes - stundā runāja, nekārtīgi atstāja drēbes pirms fizkultūras. Kad man trešajā klasē netaisnīgi(pēc manām domām) ielika pirmo divnieku, es mājās uzzīmēju skolotāju un sadūru ar pildspalvu. 4 klasē es negāju, bet piektajā es biju pārvarējis skumjas par sliktām atzīmēm. Bez tam bija notikusi pāreja uz 10 baļļu sistēmu, tā ka es turpināju apmierināties ar vidējo atzīmi kautkur drusku zem piecinieka.
Skolā mēs bijām orki. Kā rukši pirmajā garajā starpbrīdī bļavām pie ēdnīcas durvīm un mēģinājām atlauzt. Tad kautkāda virtuves darbiniece atrāva durvis un ātri pamuka malā, tā izvairoties no nāves sabradājot. Toreiz skolā deva ēst samazgas, tā vismaz toreiz likās. Tāpēc visi tie, kam bija kautcik nauda gāja uz kafejnīcu un pirka sūdus. Nauda gan pārsvarā nebija nevienam. Mana mamma gan bija bijusi Amerikā un man bija daudz visādu mašīnīšu(Visādi lēti sūdi, bet daudz). Tās es iemainīju pret naudu un pirku sūdus. Vēl man bija kabatas nauda, ēšanas nauda un mēnešbiļetes naudu. To visu es investēju sūdos, kreditēšanā un sava kredīta apkalpošanā. Mēs bijām mazi riebīgi augļotāji. Aizdod 50 santīmus, atdošu 60.
Otrā garajā starpbrīdī, kad ēda mazāki orki mēs kāvāmies. Tāpat kā pēc stundām. Bija menedžeri, kas teica ar ko būs jākaujās. Un orku bars stāvēja apkārt, komentēja un izteica padomus. Jākaujās bija arī pēc stundām. Dažus sita arī tāpat pa starpbrīžiem. Iespējams, ka arī mani sistu(es tolaik biju sīks augumā un maz nodarbojos ar sportu), taču man bija laba humora izjūta un visi smējās par maniem jokiem. Par citiem nesmējās, bet pat apsmēja, ja nesmieklīgs joks. Bez tam man no laukiem bija āboli vienmēr un draugiem es devu veselus, pārējie stāvēja rindā pēc serdēm.
Pēc stundām gājām "staigāties". Taisījām karaļūdeni(sajaucām sērskābi ar sālskābi), šāvām ar gaiseni pa bomžiem, dauzījām logus un meklējām nepatikšanas. Jā arī mocījām dzīvniekus. Taču kad Krišjānis nosita mazu kaķīti, viņu piekāvām. Robežas ir jāzina. Vēl mēs sākām dzert piektajā klasē. Visi sameta visu naudu, kas bija un visi varēja dzert cik gribēja. Nu tie kas draugi. Dažiem bija vairāk naudas, citi bija asprātīgāki, citi atkal bija garāki un varēja kādu atspārdīt pēc vajadzības.
Mājās es pa kluso mācījos latīņu valodu(diezgan nesekmīgi) un centos nevienam pārāk nestāstīt, ka es daudz lasu grāmatas, piekautu vēl vai par lohu uzskatītu. Vispār es nevarētu teikt, ka man skolā ļoti patiktu, tāpēc es uzzināju lielisku metodi - padauzot termometru pret celi lēnām uzkāpj temperatūra. - "Mammu, man liekas, ka es esmu slims". Mamma bija gādīga un atļāva neiet jau pie 37 un 4. Man arī vienmēr bija 37 un 4, nekad nevajag pārspīlēt, vēl liks dzert zāles. Parasti es slimoju tikai piektdienās. Taču kad bija kāda aizraujoša grāmata vai datorspēle, es slimoju nedēļu vai divas. Tad gan arī vajadzēja dzert visādas pretīgas zāļu tējas ar medu.
5 klasē arī sākās diskotēkas. Vispirms visi izgāja ārā iedzert. Tad gāja iekšā dejot. Vajadzēja uzlūgt meiteni, tā bija baigā saņemšanās. Un tad varēja lielīties - redzēji, es turēju viņai roku uz dibena! Bija arī tādi, kas nedejoja, tie staigāja visapkārt un mēģināja kādam uzgrūsties virsū. Pēc tam atnāca viņa pārstāvis, atrāva tevi no meitenes un teica - Janka sauc tevi ārā parunāt. Bija skaidrs, ka parunāšana būs kaušanās. Pie tam parasti ar kādu stiprāku. Toties mums diskotēkā bija Prāta vētra un dziedāja "Kur ir manas lidmašīnas". Pirmajās diskotēkās puikas stāvēja vienā zāles pusē, meitenes kā teles sēdēja rindā pretī. Tad gāja uzlūgt. Nesmukākās neuzlūdza. Tad citas nāca klāt un ar smaidu teica "Nekas, gan jau tevi uzlūgs".(To man māsīca stāstīja, viņa gan laukos mācījās, bet tur bija tieši tāpat kā Rīgā)
Toreiz pie skolām nebija policistu. Pie durvīm un vestibilā vienmēr sēdēja vecā gvarde - tādi, kas izmesti vai paši neiet uz skolu, bet nodarbojas ar interesantākām lietām - tādām ko mēs tikai brīvajā laikā, tikai drusku trakāk. Daudzi no vecās gvardes tika atspārdīti, jo vecā gvarde bija īpaši gudra un parasti sita mazākos un vājākos. Tā kā viņi bija jau diezgan veci, tad viņi sita visus. Man paveicās, jo es tīri labi saprotos ar cilvēkiem, pat drusku runājos ar veco gvardi.
Dažreiz mēs kāvāmies ar krievu skolu. Vienu reizi atbrauca policija un visiem atņēma ieročus - kastetes, gāzes baloniņus un pat vienu virtuves nazi. Teica arī ka sitīšot ar slapju dvieli, ja mēs vēl tā darīšot. Ka policijai esot līdzekļi. Vienreiz mēs ar vienu draugu bijām sākuši regulāri mocīt vienu mazu krievu, kas dzīvoja netālu no mums. Vienu dienu atnāca divi lieli draugi un sadeva pa purnu. Teica, ka nākošo reizi līšot asinis. Kopš tā laika es esmu par tautu draudzību.
Nu vispār aizraujoši bija, taču tad...
10 klasē es pārcēlos uz franču liceju. Pirmajā dienā uzmanīgi pētīju ar kuru būs jākaujās. Jauniņos vienmēr sit, pie tam parasti stiprākais, nevis pēc rangu tabulas samērīgs. Taču nesita. Vēlāk izrādījās, ka nav jārunā speciāli vienkārši, visi saprot tāpat ko es gribu teikt. Franču valodās es gāju uz kapiem dzert alu ar Raimondu. Mums pat bija savs mironītis ar soliņiem priekš katra. Kad piebiedrojās vēl kāds klasesbiedrs, viņiem vajadzēja sēdēt uz kapakmeņa. Vienu reizi mēs ar Raimondu kapos uzspridzinājām grāmatu.(Es Bauskā regulāri nelegāli pirku kautko spridzināmu, tas tāds hobijs man bija). Tas tik bija skats! Lapas līdz koku galotnēm uzlidoja, tante skriešus aizmuka un blīkšķis! Pirmās šķiras. Kapos ir laba akustika.
Vairāk gan laikam skolā nekas nenotika. Mācības? Vai tad skolā ir jāmācās? To es nepamanīju. | | 9:26p |
Uguņošana
Viens mans paziņa ir no tiem cilvēkiem, kas netikai mīl mašīnas, bet arī ļoti mīl viņas pats labot, guļ caurāmdienām viņai apakšā, kad kautkas ieskanas ne tā kā vajag un skumīgos vakaros mašīnu izjauc un saliek atpakaļ kopā. Vienreiz viņš bija izdomājis "salabot" izpūtēju. Acīmredzot izpūtējs nelabi skanēja, es pieņemu ka nekāda lielāka nelaime tur nevarēja būt. Nu un tad viņš iebrauca savu opelīti garāžā(garāža viņam labi, tieši lai vieglāk "labot" mašīnu, ar bedri apakš, pats ielien bedrē un nu sāks metināt to izpūtēju nepaklausīgo, metināmo jau iedarbina(vai velns viņu zin kā to aparātu sauc kas uguni taisa), bet zvana telefons un šis pagriežas neveiksmīgi, liesma pārsvilina benzīnvadu kautkādu un aiz apkakles sāk tecēt degošs benzīns. Situācija pavisam nepatīkama, bet nu mans paziņa kautkā pamanas izlīst no bedres laukā un meklē ugunsdzēšamo aparātu, aparāts izrādās bedrē palicis, atpakaļ galīgi vairs negribas līst. Nu nekas, skrien uz mašīnas priekšgalu, vaig vismaz degošo mīļumu izbraukt no garāžas laukā, lai visa saimniecība nenosvilst. Mašīna protams nedarbinas nemaz iekšā. Mans paziņa satraukts skrien pēc telefona saukt ugunsdzēsējus, pa to laiku mašīna pati iedarbojas kautkādu mistisku, sev vien zināmu, apsvērumu vadīta un ielikta ātrumā izbrauc pagalmā(kur apkārt arī gana daudz jauku māju kam nosvilt). Izbraukusi pagalmā nešķīstā mašīna sāk griezties uz riņķi, tādu to ierauga arī drīz vien atbraukušie ugunsdzēsēji un jau ķeras klāt pie darba(kaut arī mašīna jau tīri apsvilusi un nupat jau apstājusies), kad pēkšņi atskan briesmīgs blīķšķis, laikam benzīnbāka sprāgst. Bet nē, pēc mirkļa vēl viens, pie tam ļoti krāsains. Nu jā, mans paziņa atceras ka uz pakaļējā sēdekļa nolicis savam sīkajam brālim raķetes uz svētkiem un tās tad sāk šaut. Sadega mašīnīte... bet toties skaisti, ar uguņošanu..
Autors neesmu es, bet gan es pirms 6iem gadiem. |
|