viņš ir kā uzvelkama rotaļlieta, kas visu laiku smejas. un visu laiku vienādi, un nekad nevar zināt, kurā brīdī viņš patiešām smejas..

"Un tāpat kā laikā nav lūgšanas, bet pastāv lūgšanas laiks, tāpat kā telpā nav upuru, bet pastāv upuru telpa un tas, kurš apvērš attiecību, anulē īstenību, tāpat es neatrodu to cilvēku, kuru uzrunāju ar Tu, kā kaut kad un kaut kur jau esošu. Es vienmēr varu viņu saistīt ar telpu un laiku, un man tas jādara allaž no jauna - ar to, kas ir Viņš vai Viņa, vai Tas, - bet nekad tie vairs nav mans Tu."    /Martins Bubers/

Šodien es to saucu par absolūto patiesību un taisnību, par manu dzīvesstāstu un domām, par visa pamatu. Tā ir.. tā ļoti ļoti ir..

un vakariņās es labprāt ēstu mākoņus.. ;(

Rīt var gadīties savādāk, bet šodien.. ir tā kā ir..