8/6/12 11:44 am - maza, bezsakarīga atskaitīte
pamodos nogurusi, gulēšanas muskulis galīgi nav kačāts pa visām tām ukrainām, smirdīgiem ecolines busiem un labāmdabām.
dzīve rit tālāk, latviskāka, zaļāka, slapjāka, vēsāka un mazāk putekļaina, un visi, izrādās, sailgojušies pēc manis. kā, es kaut kur biju prom desmit dienas? es biju tikai vienu, bet garu, jo vai tad es varēju veselu nedēļu no vietas darīt vienu un to pašu: mirt no karstuma, sliktā dzeramā ūdens un draņķīgajiem ukraiņu smēķiem paslepen aiz hatas, katru dienu ēst vecmāmuļas boršču, arbūziņus un vakaros dzert mājas vīnu, peldēties ceturtajā dīķī, pašā bula laikā valkāties ar mammu krustu šķērsu pa mūsu mīļo, kaut pilnīgi atpalikušo šuļāvinu, un klausīties, klausīties, klausīties - pelēkā baloža dūkalēšanā, babuškas ļudas un babuškas gaļas dziedāšanā ar šaušalīgu bajāna pavadījumu ģeduškas vasjas izpildījumā, miljonsreižu dzirdētos mammas jaunības stāstus, kā arī babuškas spļetņās par šuļāviniešiem, spļetņas visas beidzās apmērām vienādi laimīgi: "viņa sajuka prātā, bet viņš pakārās."
kopumā esmu reāli ukrainā vīlusies, jo šis nav aprikožu gads, kā izrādās. šis patiesībā nav nekāds gads, neraža četros apgabalos, tāds ilgstošs sausums, kādu neatcerās piedzīvojušas deviņdesmitgadīgas tantes.
līdzatvesto vīnu es jau izdzēru, ko neizdzēru savā pavisam īsajā labādabā, to piebeidzu vakar, pienafestā (man vienmēr bijis labi bez satellites lv un viņiem gan jau, ka bez manis arī, bet koncērts vakar man patika, ai, nu man viss šobrīd patīk, sezonāli, zināt tak). toties es varu piedāvāt sālītu speķīti un paskatīšanos uz mani, iesauļojušos un noēdušos apaļu.