parasti man mūsu jaukā pilsēta ļoti patīk, bet šovakar viņa bija pizģets. laižos lejup no salu tilta pie k-rautas, iet pretī blonda narkamanka, vicinot zilimellos sadurstītos spārnus, iet virsū ritenim, es pa labi, šī pa labi, es pa kreisi, šī pa kreisi, es pa zālienu maucu riņķī, šī man - blac! - pa plecu ar kulaku. tik vien kā uzbrēcu durabļaģ, jo aiz šīs vēl trīs sabiedrības atkritumi, vīrieškārtas, vismaz tie neko, pabraucu garām. bet riebīgi ap dūšu vienalga