drusku krīt uz nerviem, ka esmu būtībā optimists, jo vienmēr liekas, ka rītdiena būs labāka nekā vakardiena, un, ka katrs nākamais brīdis būs labāks nekā šis brīdis, lai gan ar prātu atkal saprotu, ka tā domā tīņi un tie, kuriem nav dzīves rūgtās pieredzes, bet neesmu nedz tīnis, nedz tāds, kam rūgtuma trūktu, varbūt es vienkārši zinu, ka tumsas nav, bet ir tikai gaismas un ēnu spēles, taču tumsas kā tādas - nav