| 2:10a |
Ir galīgi nepareizi un galēji aplami skumt vai uzpūsties svešu cilvēku dēļ. It kā pazīstamu, bet tomēr svešu. Viņi man ir tāli un no manis tālu, un būtībā nemaz nav līdzīgi man. Galugalā, brīdi apdomājis, sapratu, ka neesmu saldumu veikalā, un tie, kas man liekas saldumiņi, nav man nekādi saldumiņi. Nav ko košļāt, ja mazliet sāp zobi. Nav ko raudāt svešo dēļ, pat ja mazliet sāp sirds. Nesāp jau nekas. Biju tikai iedomājies, ka esmu konfekšu veikalā, pats neaptvēru, ka esmu tā iedomājies. Rezumējot, esmu viņiem apnicis. Tagad citu dzīvnieku laiks. Man jāiet prom, un jāaizver iedomātās bodītes durvis. |