April 11th, 2019

• Taizeme: Bangkoka un Puketa
• 4/11/19 01:30 pm
• Biju ceļojumā uz Taizemi no 25. marta līdz 7 . aprīlim.
  Vēlos veikt piezīmes, kuras man pašai šķita interesantas.
  
  Ceļojuma plāns:
  1. lidmašīna: Rīga - Maskava - Bangkoka
  2. 2 naktis Bangkokā, lai atvilktu elpu pēc garā un nogurdinošā ceļa
  3. lidmašīna: Bangkoka - Puketa
  4. ~8 dienas Puketā
  5. bezplāna ceļošana Puketā, kas izvērtās dzīvošanā šajās vietās - Yanui, Patonga un Kata.
  6. Puketa - Bangkoka
  7. 3 naktis Bangkokā
  8. Bangkoka - Maskava - Rīga
  
  Lidojums gan turp, gan atpakaļ ir visai mokošs, jo ir garš un uz 10h esi ieslodzījumā mazā telpā ar citiem pasažieriem un stjuartiem, kuru sejas brauciena laikā jau sāk šķist familiāras. Visu mokošāku padarīja darīšana ar Krievijas kompānijām (konkrēti - Aeroflot). Aeroflot'am piemīt bezatbildības garša (visos avotos bija norādīti dažādi ielidošanas laiki Maksavā, kas varēja beigties ar pārsēšanās lidojuma nokavēšanu, kā arī mūsu čemodāni pie mums nonāca tikai nākamajā dienās (man vēl pietam bija jābrauc uz muitu (kā izrādījās, manā čemodānā nebija nekā aizdomīga))).
  
  Ielidošana Bangkokā vienmēr ir termošoks - tu ievelc Bangkokas gaisu un nesaproti, kāpēc nav atvērti logi un tad pamani "wait, logu nemaz nav, jo esmu ārā. Fuck."
  Termošoks pāriet ātri un Bangkokai piemīt pat patīkama tropu smarža - tāda mitra, gluži kā tropu namā. Tomēr ir karsts un ar sirds problēmām tur atrasties nebūtu prātīgi.
  
  Bez visa garā un mokošā ceļa vēl bija jāstāv garā rindā pēc vīzas.
  
  Pirmā viesnīca Bangkokā bija pārsteidzoši glauna. Mūsu numuriņš atradās 22. stāvā, logus atvērt nevarēja. Suicide prevention? Kaut kādā 36. stāvā atradās sky pool (debesu peldbaseins) vārda tiešā nozīmē. Baseins atrodas ārā un var redzēt visas pilsētas panorāmu - baseinam bija stikloti sāni un tam nebija norobežojošās malas, tikai caurspīdīgs stikls, caur kuru var redzēt pilsētu. Skaisti.
  
  No savas stacijas devāmies uz Siāmu, lai izmainītu naudu kādā maiņas punktā, kur ir 7 metrus gara rinda. Pieļauju, ka tas bija izdevīgs punkts, lai gan uz kādiem 1000 eiro tāpat sanāca zaudēt apmēram 30-40 eiro.
  
  27. martā lidojām uz Puketu. No Puketas lidostas ar taksi devāmies uz salas pašu apakšu, kas bija kāds stundas brauciens ar taksi. Takši mums par pārsteigumu Puketā bija ļoti dārgi, Eiropas cenas vai pat augstākas kontrastā ar Bangkoku, kur var vizināties stundu pa sastrēgumiem un izbraukt cauri puspilsētai, samaksājot vien 3-4 eiro.
  
  Puketā nonācām savā pirmajā viesnīcā. Tā atradās Rawai, pie Yanui beach. Tas bija šoks pirmajā brīdī, jo ieraugot Bangkoku, mēs burtiski nonācām kaut kādā čuhņā vai džungļos. Tagad atceroties, tur patiesībā bija ļoti jauki, klusi un mierīgi. Uz tuvāko ciematiņu bija jāiet kādas 20 min ar kājām pa ielu, kur nav norobežojuma gājējiem un gājējus tur prakstiski neredzēt, jo visi brauc ar močiem. Visa satiksme notiek otrādi - stūres otrajā pusē, ielas iet otrādi. Nevaru iedomāties sevi sēžam un moča un jūtoties droši braukt pa satiksmi, kur viss ir otrādi.
  
  Mums bija jauka, savdabīga viesnīciņa ar skatu uz semi-džungļiem - kaut kādiem vareniem zaļiem krūmiem un palmām. Tur mudžināja kaut kādi nedzirdēti putniņi un ķirzakas.
  Pludmale bija izsmiekls - it kā piemīlīga, bet pārāk maza, tur nebija kur patverties no citiem tūristiem.
  Toties šajā rajonā bija vislabākais masāžas salons - interjers un personāls bija perfekti un profesionāli, par katru sīkumu bija padomāts un, lai cik salonos mēs turpmāk nebūtu bijušas, nekas nepārspēja šo pirmo pieredzi.
  
  Pēc divām aizvadītām naktīm Rawai devāmies uz Patongu. Ierašanās tur bija kārtējais kultūršoks - esot Yanui, šķita, ka visa Puketa ir tāda mierīga, zaļa vietiņa, veikalus te var izskaitīt uz pirkstiem un kopumā ir tāds čill spots. Patonga nogāza gar zemi - lielpilsēta ar 10 000 veikaliņiem, milzu satiksmi, burziņu, netīrību, trokšņiem, skaņām un tūristiem. Neko tādu nebijām gaidījušas.
  Pa dienu paēdām lieliskā japāņu restorānā un vakarā devāmies vazāties. Pilnīgi nejauši nonācām Bangla Road, par kuru nemaz iepriekš nenojautu - kādu puskilometru gara gājēju iela ar striptīzbāriem, klubiem, prostitūtām un visādiem savādiem perversu šovu piedāvājumiem (piem., Ping-Pong show). Kārtējais kultūršoks, jo impulsi uzbruka no visām pusēm - no katra bāra skanēja skaļa mūzika, ik uz soļa kāds izlec ar savu seksa šova piedāvājumu vai prostitūcijas pakalpojumiem utml. Cilvēku burzma bija tik milzīga, ka izejot ārā es jutos laimīga, ka esmu tikusi ārā. Pāris dienas vēlāk mēs atkal tur nonācām, kad jau bija mierīgāks un es varēju safotografēt daudz interesanta materiāla.
  
  Dienu vai divas vēlāk aizbraucām ekskursijā uz Phi Phi salām, jo vienkārši bija jāaizbrauc kādā ekskursijā un radošā domāšana negribēja piepūlēties, tāpēc paņēmām vispopulārāko galamērķi.
  Tas bija interesants, it kā eksotisks, tomēr vareni banāls izbrauciens, jo Phi Phi salas ir nodrāztas līdz nelabumam - pati sala bija garlaicīgākā no visiem apskates objektiem, kas bija līdz tai. Puse dienas jūrā tiešos saules staros beidzās ar nāvīgu apdegšanu, ādas svilšanu un lobīšanos. Nākamajā dienā man bija čūlas uz sejas. Ekskursija kopumā izvērtās par pieredzi, bez kuras mierīgi varēja arī iztikt, bet toties ir dažas tīri ok fotogrāfijas un ievilkts ķeksītis.
  Ja tev neinteresē absolūti banālas fotogrāfijas Instagram profilam, izlaid šo apskates punktu.
  
  Patongas šoks, burzma un kaut kas pretējs sākotnējai vēlmei "mierīga pludmale ar palmu un kokteiļiem" noveda mūs Kata Yai pludmalē, kas ģeogrāfiski atrodas pa vidu Patongai un Yanui, tādā kā pakalnu ielejā. Un nonākot tur, mēs sapratām, ka esam atradušas zelta vidusceļu - daba apvienojumā ar mazpilsētiņu un veikaliņiem, apvienojumā ar foršu pludmali. Viesnīca bija lieliska, tieši tas, ko meklējām. Jau sadegušas, tomēr ķērām pēdējos saules starus (patiesībā atvairījām - es jau grasījos ņemt lietussargu, lai varētu iet pastaigā pa pilsētu), izbaudījām jūru, kurā bija milzu viļņi un sērfotāji.
  
  Tomēr dzīve vienmēr pamanās piespēlēt izaicinājumus, jo šajā dzīvē "happy ending" nepastāv un dienā, kad mums bija jālido atpakaļ uz Bangkoku, es saindējos ar ēdienu vai dabūju vīrusu (kas to lai zina). Līdz Bangkokai tikām veiksmīgi un pat līdz viesnīcai, bet ienākot viesnīcā es jutu, ka būs sūdi un ļaunākais bija tikai priekšā. Pa pusei negulēta nakts, panika, vemšana, nerimstoša slikta dūša - tāda bija pirmā nakts. Otrajā dienā es vairs neko neēdu, bet trešajā atļāvos ieēst brokastis un tas beidzās ar otru vemšanas kūri, ārprātīgu paniku (man sirds dauzījās 120-130/min miera stāvoklī naktī). Tikai pēc astoņām dienām man ir kļuvis labāk ar cerību, ka tas ārprāts vairs neatgriezīsies, jo ar šo vīrusu man nācās lidot no Bangkokas uz Rīgu un muļļāties pa lidostām. Tas absolūti nebija tas, ko vajadzēja, bet labi, ka saindēšanās nebija notikusi agrāk, tad ceļojums būtu sačakarēts.
  
  Ar visu nelabumu mēs tomēr varējām kārtīgāk apskatīt Bangkoku, pabūt Bangkokas prostitūtu kvartālā, Wat Arun templī, dažos labos un ne tik labos iepirkšanās centros, iegūt daudzveidīgu pieredzi ar taksometru šoferiem (katrs otrais centās būt appisējs savā unikālajā veidā).
  
  Tomēr viss, ko man pēdējās trijās dienās gribējās, bija būt mājās un tur esmu nonākusi, pie miera, ar brīvu pieeju pie ārstiem, zālēm, savām baktērijām un saprotamā ēdiena. Divas nedēļas lika noilgoties pēc vienkārši maizes un kartupeļiem un latviskās vienkāršības un tīrības.
  
  Es vēl tagad veseļojos un, ja man kāds jautātu, vai es gribētu braukt uz Taizemi vēlreiz, es droši vien teiktu nē, jo saķert hui zin ko ir ļoti vienkārši un savu ceļojumu padarīt par elles mocībām var ar vienu maltīti.
  Bija raibi, tik pieblīvētas divas nedēļas man ilgi nebija bijušas un šāda eksotika ļāva atbrīvoties un ikdienas prāta cikliem un ikdienišķajām problēmām.
• 0 commentspamuldēt