- Nr.23
- 30.12.10 12:30
-
zilsUpes krastā dzīvoja kāds jauns jogs. Viņa dzīve bija vienkārša un bezrūpīga, gandrīz visu dienu viņš nodarbojās ar jogu. Tā kā viņam nebija nekādu pienākumu, viņam bija daudz laika mierīgi sēdēt ar aizvērtām acīm un koncentrēt domas uz Dievu sirdī. Tā bija viņa ikdienas meditācija.
Reiz, nomazgājies upē, viņš izmazgāja savu vienīgo auduma gabalu un izklāja to uz akmeņainā krasta. Kamēr viņš gaidīja, kad audums izžūs, galvā iešāvās doma: «Es veltīgi tērēju laiku gaidot. Ja man būtu vēl viens auduma gabals, es varētu apģērbties nekavējoties.»
Tajā pat brīdī garām gāja vecs sādhu (gudrais). Šis sādhu spēja lasīt citu domas. Viņš apstājās un uzrunāja jauno jogu: «Mans dārgais dēls, es zinu kas tev padomā. Tu vēlies ietaupīt laiku. Bet labāk būt laimīgam ar to, kas tev jau ir, nekā censties uzkrāt arvien vairāk un vairāk.» Tad viņš deva jogam savu svētību un aizgāja tālāk savu ceļu. Jaunais jogs apdomāja sādhu padomu, bet tomēr nolēma, ka viena papildus apģērba kārta nav pārāk daudz gribēts. Tā nu viņš devās uz tirgu un iegādājās papildu apģērbu.
Nākamajā dienā viņš kā parasti nomazgājās upē, izmazgāja drēbes un izklāja tās žāvēties uz akmens. Tad viņš apģērba savas jaunās, skaistās drēbes un devās meditēt.
Mazliet vēlāk tajā pat dienā viņš atgriezās upes krastā un atklāja, ka izbadējusies pele ir izgrauzusi caurumus viņa vecajās drēbēs. No sākuma viņš izmisa, bet pēc tam nodomāja: «Zinu! Es dabūšu kaķi, lai viņš nomedī šo peli.» Viņš atkal devās uz tirgu un nopirka kaķi.
Nākošo dienu viņš laimīgi pavadīja mierīgā meditācijā. Bet, kad pienāca vakars, kaķis sāka skaļi ņaudēt un traucēt jogam meditēt. «Ak, viņam vajadzīgs piens,» – jogs novaidēja. Un tā viņš negribīgi devās uz tirgu, šoreiz atgriežoties ar govi.
Nākamā diena bija mierīga līdz vakaram, kad govs sāka skaļi maut. «Es netaisos to slaukt katru dienu!», nodomāja jogs. «Tam vajag pārāk daudz laika.» Tā nu viņš devās uz ciemu un lūdza kādai jaunai sievietei kļūt par viņa sievu. Viņa katru vakaru slauca govi un pabaroja kaķi, lai tas sargātu joga drēbes no pelēm. Un tā, kādu laiku jogs bija laimīgs.
Kādu vakaru viņa sieva sāka sūdzēties: «Man apnicis ka tu meditē visu dienu. Es gribu mājas.» Tad jogs uzcēla māju.
Bet pēc tam viņa sievai kļuva vientuļi, un viņa vēlējās bērnus...
Laiks gāja un jogs meditēja mazāk un mazāk, bet viņa raizes auga no dienas uz dienu. Viņš pastāvīgi bija aizņemts rūpējoties par māju, augošo ģimeni un lopiem. Dažreiz, kad radās kāda brīva minūte, viņš atcerējās tos bezrūpīgos laikus, kad viņam bija tikai viena apģērba kārta.
Reiz, kad viņš bija iegrimis šādās pārdomās, garām gāja tas pats sādhu. Gudrais pasmaidīja un piebilda: «Redzu, tu esi ļoti aizdomājies, tāpēc es gribētu tev atgādināt, ka labāk būt laimīgam ar to, kas tev ir. Jo, kad tu esi ieguvis gribēto, vēlmes nāk vēl un vēl, un tam nav beigu.»
Dhīrašanta dāsa
...esi laimīgs par to, kas Tev jau ir!
Visu mīļu.