:
Bumbiņa pamazām veļas. Lai arī tas lielākoties notiek tikai manā galvā - ja esmu bērniņa gaidībās, tātad jābūt ar punci uzreiz... Ārste ieteica vingrinājumu, kas palīdz punci savākt, jo vispār pēc idejas tas jāsavāc jau tagad - citādāk sāp mugura un pēc bērniņa piedzimšanas tas puncis paliks izstaipīts... Un tad jau savākt būs grūtāk.
Šī nedēļa ir leģendāra - otrdienas vakarā pie manis ieradās topošā vīramāte (vispār, es par to domāju vēl). Ne gluži kā viesulis, bet diezgan uzstājīga gan. Obligāti vajadzēja izrunāties vakarā, vienalga cikos - biju jau tā pārgurusi pēc dienas dārziņā, turklāt aptuveni paredzēju, kas man būs jādzird. Pirmo reizi mūžā piefiksēju, ka vārdu salikums "gaidi bērnu" izklausās pēc lamuvārdiem... Manējais, protams, neko no tā, ko pamanīju es, nebija manījis un viņam viss šķita normāli. Jēziņ, bet viņš taču ar savu mammu kopā dzīvo jau 27 gadus!
Pēc idejas nekā nepareiza - ka vajadzētu precēties un laika vairs nav daudz, un, ka kopā jādzīvo vienalga, kur un, ko vispār nozīmē īrēt šo dzīvokli līdz septembrim, ja ir vietas, kur īre nav jāmaksā (viņas dzīvoklis, māja Ķ.). A. pēc tam teica, ka tikai par dzīvokli viņa beigās, jau mājupceļā piekritusi, ka pāršāvusi pār strīpu... Un tad vēl - jāapmainās telefona numuriem, jo nu... Tas būšot normāli. Kurš cilvēks šādā situācijā viņai atteiktu?!
Tovakar aizgāju gulēt, iedzērusi pretsāpju tabletes, jo nekam citam spēka vairs nebija, toties no rīta, kā sešos pamodos, tā sākās - histēriska bimbāšana, jo nekā citādi to nosaukt nevaru.
Un, lai gan A. saka, ka tā nav, es tomēr palieku pie sava - ja viņa tagad iedomājusies, ka kontrolēs arī mani... Slikti viņa pazīst mani un es pati viņai neiešu stāstīt, kāpēc man ir svarīgi, lai tā māja, kura ilgu laiku ir īslaicīgi, ik pārdienas kurināta, tumša un pārbāzta tomēr tiktu savesta tik tālu, lai tur dzīvotu ar mazu bērniņu... Un, kāpēc man nekad nav interesējušas balagānkāzas, un, kāpēc man tagad gribas visu izdarīt par spīti viņai... Jo mani vecāki nekad tā nedarītu - un arī līdz šodienai nav izteikuši nevienu komentāru ne man, ne A. par precēšanos vai tamlīdzīgām nodarbēm. Jo viņi mums uzticas. Tētis man tikai pajautāja, vai priecājos un, vai viss kārtībā - ar to laikam dažādu vecāku paaudzes atšķiras, jo manējiem ar A. mammu ir 10 gadu starpība (A. mamma ir vecāka)... Un vispār, A. mamma cita skabargas redz, bet savus baļķus gan nav manījusi... Dod, Dieviņš, lai viss tomēr būtu labi, jo negribētos domāt, kā viena mana ārzemju mamma teica - viņa jau ir veca, ilgi nedzīvos...
Lai gan par bērniņu viņa it kā priecājās, baidos, ka mums tomēr tik viegli neies...
Bet bērniņam viss labi, analīzes labas un pagaidām vienīgās sūdzības - aizlipis puncis un muguras sāpes... Braucu ar ričuku... (:
Šī nedēļa ir leģendāra - otrdienas vakarā pie manis ieradās topošā vīramāte (vispār, es par to domāju vēl). Ne gluži kā viesulis, bet diezgan uzstājīga gan. Obligāti vajadzēja izrunāties vakarā, vienalga cikos - biju jau tā pārgurusi pēc dienas dārziņā, turklāt aptuveni paredzēju, kas man būs jādzird. Pirmo reizi mūžā piefiksēju, ka vārdu salikums "gaidi bērnu" izklausās pēc lamuvārdiem... Manējais, protams, neko no tā, ko pamanīju es, nebija manījis un viņam viss šķita normāli. Jēziņ, bet viņš taču ar savu mammu kopā dzīvo jau 27 gadus!
Pēc idejas nekā nepareiza - ka vajadzētu precēties un laika vairs nav daudz, un, ka kopā jādzīvo vienalga, kur un, ko vispār nozīmē īrēt šo dzīvokli līdz septembrim, ja ir vietas, kur īre nav jāmaksā (viņas dzīvoklis, māja Ķ.). A. pēc tam teica, ka tikai par dzīvokli viņa beigās, jau mājupceļā piekritusi, ka pāršāvusi pār strīpu... Un tad vēl - jāapmainās telefona numuriem, jo nu... Tas būšot normāli. Kurš cilvēks šādā situācijā viņai atteiktu?!
Tovakar aizgāju gulēt, iedzērusi pretsāpju tabletes, jo nekam citam spēka vairs nebija, toties no rīta, kā sešos pamodos, tā sākās - histēriska bimbāšana, jo nekā citādi to nosaukt nevaru.
Un, lai gan A. saka, ka tā nav, es tomēr palieku pie sava - ja viņa tagad iedomājusies, ka kontrolēs arī mani... Slikti viņa pazīst mani un es pati viņai neiešu stāstīt, kāpēc man ir svarīgi, lai tā māja, kura ilgu laiku ir īslaicīgi, ik pārdienas kurināta, tumša un pārbāzta tomēr tiktu savesta tik tālu, lai tur dzīvotu ar mazu bērniņu... Un, kāpēc man nekad nav interesējušas balagānkāzas, un, kāpēc man tagad gribas visu izdarīt par spīti viņai... Jo mani vecāki nekad tā nedarītu - un arī līdz šodienai nav izteikuši nevienu komentāru ne man, ne A. par precēšanos vai tamlīdzīgām nodarbēm. Jo viņi mums uzticas. Tētis man tikai pajautāja, vai priecājos un, vai viss kārtībā - ar to laikam dažādu vecāku paaudzes atšķiras, jo manējiem ar A. mammu ir 10 gadu starpība (A. mamma ir vecāka)... Un vispār, A. mamma cita skabargas redz, bet savus baļķus gan nav manījusi... Dod, Dieviņš, lai viss tomēr būtu labi, jo negribētos domāt, kā viena mana ārzemju mamma teica - viņa jau ir veca, ilgi nedzīvos...
Lai gan par bērniņu viņa it kā priecājās, baidos, ka mums tomēr tik viegli neies...
Bet bērniņam viss labi, analīzes labas un pagaidām vienīgās sūdzības - aizlipis puncis un muguras sāpes... Braucu ar ričuku... (: