Zelta vidusceļu meklējot

5:54pm: Būtu jāstrādā, bet negribu. Esmu bijusi tirgū, jo kopš vakardienas absolūti kārojās vīnogas, kuras tur, protams, nenopirku, noskatījusies ar vienu aci divas filmas, jo paralēli kārtoju māju un pat izsūcu paklāju, gaidu A., jo viņš vakardien pie manis atstāja mašīnas atslēgas un tas nozīmē, ka šovakar pēc darba paliks bez mašīnas un riteņiem, ja vien netiks sūtīts kaut kur uz manu pusi. Puika.

Atkal puncis kā bumbiņa - pūšas par visu. Visvairāk no tā, ko iekāroju - vīnogām, pistācijām, šķovētiem kāpostiem. Bērniņam laikam par traku.

Bērniņš puncī peld kā akvārijā - kad redzēju kā kustās - sāku raudāt. Izskatījās pēc mazas lupatiņu lellītes, kuru kustina ar aukliņu palīdzību. Tāds mazs knipucītis - līdz pirmajai oficiālajai sonogrāfijai, kas būs rīt, dažu dienu laikā būs izaudzis vajadzīgos milimetrus. Esmu mazliet uztraukusies, bet visam jābūt labi. A. nāks man līdzi, paturēt rociņu (; Ņemot vērā, ka mana jaunā daktere bija tiešām jauka, ir pamats cerēt, ka arī sonogŗāfiju veiks tikpat gudrs un pieredzējis cilvēks. Visādi citādi jūtos labi - gaidu, kad puncis izaugs un jutīšu mazā knipuča kustības - vienmēr esmu domājusi, kā tas ir un pavisam drīz es zināšu.

Bet jau tagad mani sajūsmina iespēja būt ar divām sirsniņām. Tas IR brīnums.