:
Nu, kad aiz muguras ir atvaļinājuma nedēļa, milzīga sajūta, ka neesmu neko izdarījusi... un tomēr. Esmu mīlējusi. Mīlu.
Sestdien ieradās A., vēl nebiju paspējusi pārģērbties - viņš ienāca uzvalkā. Tik jocīgi, ka kaut kas tāds notiek. Saģērbos, uzvilktu augstpapēžu kurpes un pirmo reizi man nevajadzēja pastiepties uz pirkstgaliem, lai viņu noskūpstītu :) Teātrī bija jauki. Tāda divvientulības sajūta, caur smiekliem un lielām domām. Pēc teātra braucām pie manis, gatavoju vakariņas un mazliet dusmojos, jo viņš gatavojās pavadīt vakaru uzvalkā - tāds iestīvināts :) beigās nez no kurienes uzradās t - krekls un viss nokārtojās. Laikam vairāk dusmojos par to, ka nevilšus nodomāju - viņš nemaz tā īsti nebija domājis, ka paliks pie manis...
Skatījāmies vismuļķīgāko muzikālo raidījumu, kāds vien iespējams.
Skūpstījāmies līdz neprātam un tad pavisam ikdienišķi gājām gulēt - tā it kā tas notiktu katru dienu.
Vilka uz mīlestību, neprātīgu mīlēšanos, tomēr nobremzēju un atstāju viņu un sevi gribošu - vēl mazliet jāpierod un tad... grūti apslāpēt to neprātu, kas manī iekšā burbuļo un vārās - psiholoģiski tas ir jau noticis - esam viens vesels, tomēr tā fiziskā būšana kopā... Šķiet, ka gribu viņu pavisam pieradināt.
Ja es aizmigu un reizēm pa nakti pamodos no viņa siltuma un tā, ka viņš mani vēro, tad viņš kā muļķītis no rīta atzinās, ka nav gulējis... Tikai nākamajā vakarā, pēc kopīgas dienas viņa laukos - atzinās, ka visu laiku gribējis mani mīļot un skūpstīt.
Laukos bija jauki - es strādāju, sēžot laukā, saulītē un viņš darbojās ar savām lietām. Tāds saimniecisks, mēdz ar sevi aprunāties kaut ko labojot... Tas ir tik smieklīgi un pazīstami reizē. Nejauši aizmigu turpat saulītē pie mājas un viņš mani pamodināja ar buču. Romantiski un vienkārši. Man patīk koki viņa dārzā, dīķis ar varžu kori. Traucē dobe, kura nav izravēta - knapi noturējos to neizravējusi - un tas jau liecinātu par manu iesaistīšanos. Toties dienas noslēgumā uztaisījām ģenerāltīrīšanu virtuves bufetē - viņš mani pielika pie darba un es visu izmetu - atstājot vien lietas, kuras mēs tiešām kādreiz vien varētu vēl izmantot. Ar tādu domu viņš lūdza manu palīdzību un ar tādu domu arī palīdzēju. Un tā ir iesaistīšanās.
Nākamreiz iesim pirtī - gribu saprast, kāds viņš ir tur. Kā per :D Nopietni, tam jābūt ļoti citādāk.
Šovakar strādāju, viņam vēl darba diena un tiksimies rīt. Gaidu ļoti. Atzīstos par vētrām. Lūdzu nenobīties. Vissliktākais ir tas, ka manas vētras ir cieši saistītas ar iepriekšējām attiecībām un tāda atzīšanās, ka gūstu baudu no tā, ka, piemēram, viņa loceklis ir man mutē - tas ir kaut kas, ko joprojām nespēju izdarīt. Nav nozīmes vispārināt... Tāpat skaidrs no kurienes tas nāk. Un kā ir labāk - tēlot muļķīti, ka - ai, nejauši?! vai izlikties, ka tas ir pavisam kas jauns man? Nu nē, nemelošu. Man vienkārši tas patīk.
Sestdien ieradās A., vēl nebiju paspējusi pārģērbties - viņš ienāca uzvalkā. Tik jocīgi, ka kaut kas tāds notiek. Saģērbos, uzvilktu augstpapēžu kurpes un pirmo reizi man nevajadzēja pastiepties uz pirkstgaliem, lai viņu noskūpstītu :) Teātrī bija jauki. Tāda divvientulības sajūta, caur smiekliem un lielām domām. Pēc teātra braucām pie manis, gatavoju vakariņas un mazliet dusmojos, jo viņš gatavojās pavadīt vakaru uzvalkā - tāds iestīvināts :) beigās nez no kurienes uzradās t - krekls un viss nokārtojās. Laikam vairāk dusmojos par to, ka nevilšus nodomāju - viņš nemaz tā īsti nebija domājis, ka paliks pie manis...
Skatījāmies vismuļķīgāko muzikālo raidījumu, kāds vien iespējams.
Skūpstījāmies līdz neprātam un tad pavisam ikdienišķi gājām gulēt - tā it kā tas notiktu katru dienu.
Vilka uz mīlestību, neprātīgu mīlēšanos, tomēr nobremzēju un atstāju viņu un sevi gribošu - vēl mazliet jāpierod un tad... grūti apslāpēt to neprātu, kas manī iekšā burbuļo un vārās - psiholoģiski tas ir jau noticis - esam viens vesels, tomēr tā fiziskā būšana kopā... Šķiet, ka gribu viņu pavisam pieradināt.
Ja es aizmigu un reizēm pa nakti pamodos no viņa siltuma un tā, ka viņš mani vēro, tad viņš kā muļķītis no rīta atzinās, ka nav gulējis... Tikai nākamajā vakarā, pēc kopīgas dienas viņa laukos - atzinās, ka visu laiku gribējis mani mīļot un skūpstīt.
Laukos bija jauki - es strādāju, sēžot laukā, saulītē un viņš darbojās ar savām lietām. Tāds saimniecisks, mēdz ar sevi aprunāties kaut ko labojot... Tas ir tik smieklīgi un pazīstami reizē. Nejauši aizmigu turpat saulītē pie mājas un viņš mani pamodināja ar buču. Romantiski un vienkārši. Man patīk koki viņa dārzā, dīķis ar varžu kori. Traucē dobe, kura nav izravēta - knapi noturējos to neizravējusi - un tas jau liecinātu par manu iesaistīšanos. Toties dienas noslēgumā uztaisījām ģenerāltīrīšanu virtuves bufetē - viņš mani pielika pie darba un es visu izmetu - atstājot vien lietas, kuras mēs tiešām kādreiz vien varētu vēl izmantot. Ar tādu domu viņš lūdza manu palīdzību un ar tādu domu arī palīdzēju. Un tā ir iesaistīšanās.
Nākamreiz iesim pirtī - gribu saprast, kāds viņš ir tur. Kā per :D Nopietni, tam jābūt ļoti citādāk.
Šovakar strādāju, viņam vēl darba diena un tiksimies rīt. Gaidu ļoti. Atzīstos par vētrām. Lūdzu nenobīties. Vissliktākais ir tas, ka manas vētras ir cieši saistītas ar iepriekšējām attiecībām un tāda atzīšanās, ka gūstu baudu no tā, ka, piemēram, viņa loceklis ir man mutē - tas ir kaut kas, ko joprojām nespēju izdarīt. Nav nozīmes vispārināt... Tāpat skaidrs no kurienes tas nāk. Un kā ir labāk - tēlot muļķīti, ka - ai, nejauši?! vai izlikties, ka tas ir pavisam kas jauns man? Nu nē, nemelošu. Man vienkārši tas patīk.