:
ir pagājušas divas dienas.
vakars parciņā izvērtās slapjš - gandrīz pie pašām mājām sākās nenormāli traks gāziens un mēs paslēpāmies zem pieturas jumtiņa. stāvējām ilgi, saķērušies, viens otra siltumā - bija tik labi, ka netraucēja nekas - ne slapjās kurpes, ne blakus stāvošie, citi no cukura izlipinātie cilvēki. Lietus beidzās un mēs elpojām vistīrāko gaisu Rīgā, gājām uz mājām - garā kleita līdz ceļiem bija slapja, bet tas tik un tā bija tik romantiski - abiem bija jāatzīstas vēlāk, ka lietus ir mums. Ar lietu mēs vispār satikāmies.
pēc lielās izlīšanas, pārģērbšanās mājās, tējas upēm un lieliska vakara, mēs salīdzinoši agri šķīrāmies - viņš aizbrauca pie mammas, kurai nav īsti labi ar veselību. viņš nav memmesdēliņš, zinu droši, jo to var just - un te nu vietā atcerēties vecumveco gudrību, ka ir jāredz kā vīrietis pret savu māti izturas, lai saprastu, kā viņš izturēsies pret savu sievu. joprojām jūtos drošībā.
pēc tam sapnī redzēju, ka man piedzimst dvīņu meitiņas - un tas bija traki, jo turklāt pilnīgi vienlaicīgi bija jāpārvācas un tas nebija hospitālis, kur meitenītes piedzima... esmu pilnīgi droša, ka mans pirmais bērniņš būs meitenīte - viņu reiz pie manis sapnī atveda vectētiņš. pirms gulētiešanas sākās reizes, ha!
vakar bija tāda skrienamā diena - tik daudz bija jāizdara un jāpaspēj, vakarā mums bija lieliska, maza ballīte ar mūsu mammām, visas bija laimīgas. manas mīļģimenes aicināja viņiem pievienoties, šoreiz atteicos, jo bija vēl mazajai A. jāatrod dāvana un vēl cerēju, ka vakarā tomēr satikšu lielo A.
ar A. beigās nospriedām skatīties hokeju pie manis - lūk, tas ir izaicinājums abiem - ja vienam ļoti interesē, bet otram nu tā - lai gan atzīšos, ka man ļoti, ļoti patika - bija tā ikdienas māju sajūta - sēdējām gultā, es atspiedusies ar muguru pret viņu, viņš mani apskāvis, vienu roku aplicis ap manu vēderu - kas patiesībā bija tik ļoti mīļi un vajadzīgi, jo visu dienu cīnījos ar vēdersāpēm. es viņam patīku. ar visu savu atklātību. man patīk, ka viņš pajautā, kā jūtos. kā viņam dauzās sirds, kad pieeju tuvāk vai noskūpstu, pat, ja viņš saka, ka nē - sirds neizlēks un neaizmuks. tāda sajūta ir. tas ir tik... nu bezgala priecīgi.
vakarā viņš man uzraksta un atzīstas par visādiem brīžiem, es vienkārši pajautāju - vai viņš atbrauks arī šodien? nezinu, ko darīšu, kad viņam beigsies atvaļinājums... viņš, protams, šovakar atbrauks un rītdienai viņam esot plāni - kopā ar mani. nu redzēsim. smaidu.
vakars parciņā izvērtās slapjš - gandrīz pie pašām mājām sākās nenormāli traks gāziens un mēs paslēpāmies zem pieturas jumtiņa. stāvējām ilgi, saķērušies, viens otra siltumā - bija tik labi, ka netraucēja nekas - ne slapjās kurpes, ne blakus stāvošie, citi no cukura izlipinātie cilvēki. Lietus beidzās un mēs elpojām vistīrāko gaisu Rīgā, gājām uz mājām - garā kleita līdz ceļiem bija slapja, bet tas tik un tā bija tik romantiski - abiem bija jāatzīstas vēlāk, ka lietus ir mums. Ar lietu mēs vispār satikāmies.
pēc lielās izlīšanas, pārģērbšanās mājās, tējas upēm un lieliska vakara, mēs salīdzinoši agri šķīrāmies - viņš aizbrauca pie mammas, kurai nav īsti labi ar veselību. viņš nav memmesdēliņš, zinu droši, jo to var just - un te nu vietā atcerēties vecumveco gudrību, ka ir jāredz kā vīrietis pret savu māti izturas, lai saprastu, kā viņš izturēsies pret savu sievu. joprojām jūtos drošībā.
pēc tam sapnī redzēju, ka man piedzimst dvīņu meitiņas - un tas bija traki, jo turklāt pilnīgi vienlaicīgi bija jāpārvācas un tas nebija hospitālis, kur meitenītes piedzima... esmu pilnīgi droša, ka mans pirmais bērniņš būs meitenīte - viņu reiz pie manis sapnī atveda vectētiņš. pirms gulētiešanas sākās reizes, ha!
vakar bija tāda skrienamā diena - tik daudz bija jāizdara un jāpaspēj, vakarā mums bija lieliska, maza ballīte ar mūsu mammām, visas bija laimīgas. manas mīļģimenes aicināja viņiem pievienoties, šoreiz atteicos, jo bija vēl mazajai A. jāatrod dāvana un vēl cerēju, ka vakarā tomēr satikšu lielo A.
ar A. beigās nospriedām skatīties hokeju pie manis - lūk, tas ir izaicinājums abiem - ja vienam ļoti interesē, bet otram nu tā - lai gan atzīšos, ka man ļoti, ļoti patika - bija tā ikdienas māju sajūta - sēdējām gultā, es atspiedusies ar muguru pret viņu, viņš mani apskāvis, vienu roku aplicis ap manu vēderu - kas patiesībā bija tik ļoti mīļi un vajadzīgi, jo visu dienu cīnījos ar vēdersāpēm. es viņam patīku. ar visu savu atklātību. man patīk, ka viņš pajautā, kā jūtos. kā viņam dauzās sirds, kad pieeju tuvāk vai noskūpstu, pat, ja viņš saka, ka nē - sirds neizlēks un neaizmuks. tāda sajūta ir. tas ir tik... nu bezgala priecīgi.
vakarā viņš man uzraksta un atzīstas par visādiem brīžiem, es vienkārši pajautāju - vai viņš atbrauks arī šodien? nezinu, ko darīšu, kad viņam beigsies atvaļinājums... viņš, protams, šovakar atbrauks un rītdienai viņam esot plāni - kopā ar mani. nu redzēsim. smaidu.