:
Ir jau septītais maijs.
Mums ar A. bijuši divi lieliski vakari, pēc kuriem ne viņam, ne man negribas doties mājās un atstāt otru - mājās vienmēr palieku es.
Ir tik labi būt tumsā, viņa rokās, kas ir tieši tādas kā man patīk.
Lielas, siltas, stipras, drošas, nomierinošas un priecīgas.
Kad mēs šajā attiecību līmenī nonācām - un tas bija tikai šonedēļ, man bija sajūta kā mazam bērnam, kurš ilgi ir maldījies riņķī un apkārt, līdz beidzot nonācis drošībā un mīlestībā.
Šī sajūta man ir joprojām. Ir tik viegli pārkāpt mulsumu, priecāties par skūpstiem un mīļošanos, par gaismiņām tumsā, par siltumu, par ilgām, kuras nu ir piepildītas.
Kā mēs vispār esam satikušies?!
Šovakar tiekamies, iesim uz parciņu - brīnišķīgs pavasaris un brīnišķīgs vakara iesākums, manuprāt.
Uzvilku garo, puķaino kleitu un esmu skaista. Noilgojusies.
Bet uz tā visa fõna šodien ir pilnīgi citādas emocijas - mana mazā A. ieradās dārziņā un paziņoja, ka bebītis mammas puncī esot nomiris. Apstājusies sirsniņa. Man salūza sirds. Apraudājos. Viņas vecāki jau sen vairs nav parasti bērna vecāki, viņi ir draugi - ļoti sirsnīgi un mīļi cilvēki. Un tagad ir noticis tā. Vakarā, ejot uz vannas istabu, ieraudzīju mammu nākam augšā pa trepēm - tas izmisums viņas acīs - mēs samīļojāmies, nespējot runāt. Tā lūk notiek ar labiem cilvēkiem. Un priekšā māmiņdienas ballīte - būs stipri jāsavācas. Mazā A. esot raudājusi, bet šodien viņa vairāk aiz ziņkārības vēroja, ko teiks pārējie, kad viņa pastāstīs, kas noticis. Un tas ir tik bērnišķīgi cilvēcīgi, ka sirds sāp. Lai nu Dieviņš viņiem palīdz tikt galā ar emocijām un zaudējumu, jo viss būs labi, būs.
Tik kontrastiem pilnas šodien visas emocijas.
Mums ar A. bijuši divi lieliski vakari, pēc kuriem ne viņam, ne man negribas doties mājās un atstāt otru - mājās vienmēr palieku es.
Ir tik labi būt tumsā, viņa rokās, kas ir tieši tādas kā man patīk.
Lielas, siltas, stipras, drošas, nomierinošas un priecīgas.
Kad mēs šajā attiecību līmenī nonācām - un tas bija tikai šonedēļ, man bija sajūta kā mazam bērnam, kurš ilgi ir maldījies riņķī un apkārt, līdz beidzot nonācis drošībā un mīlestībā.
Šī sajūta man ir joprojām. Ir tik viegli pārkāpt mulsumu, priecāties par skūpstiem un mīļošanos, par gaismiņām tumsā, par siltumu, par ilgām, kuras nu ir piepildītas.
Kā mēs vispār esam satikušies?!
Šovakar tiekamies, iesim uz parciņu - brīnišķīgs pavasaris un brīnišķīgs vakara iesākums, manuprāt.
Uzvilku garo, puķaino kleitu un esmu skaista. Noilgojusies.
Bet uz tā visa fõna šodien ir pilnīgi citādas emocijas - mana mazā A. ieradās dārziņā un paziņoja, ka bebītis mammas puncī esot nomiris. Apstājusies sirsniņa. Man salūza sirds. Apraudājos. Viņas vecāki jau sen vairs nav parasti bērna vecāki, viņi ir draugi - ļoti sirsnīgi un mīļi cilvēki. Un tagad ir noticis tā. Vakarā, ejot uz vannas istabu, ieraudzīju mammu nākam augšā pa trepēm - tas izmisums viņas acīs - mēs samīļojāmies, nespējot runāt. Tā lūk notiek ar labiem cilvēkiem. Un priekšā māmiņdienas ballīte - būs stipri jāsavācas. Mazā A. esot raudājusi, bet šodien viņa vairāk aiz ziņkārības vēroja, ko teiks pārējie, kad viņa pastāstīs, kas noticis. Un tas ir tik bērnišķīgi cilvēcīgi, ka sirds sāp. Lai nu Dieviņš viņiem palīdz tikt galā ar emocijām un zaudējumu, jo viss būs labi, būs.
Tik kontrastiem pilnas šodien visas emocijas.