Zelta vidusceļu meklējot

9:12am: Esmu laukos, jau otro dienu.
Citi iet uz darbu, man atvaļinājums, kurā neko nedaru. Nu labi, daru, un arī atpūšos.
Esmu izstāstījusi tuvākajiem draugiem par A., visi kā viens nebeidz vien priecāties un man mazliet bail, ka šādā veidā kaut ko nesabojāju - bet no otras puses, dzīvoju tak šodien un daudz uz priekšu nav ko iedomāties (lai gan atzīstu, ka to daru).
A. raksta. Es rakstu. Daudz. Bet viņam patīk.
Kaut kāda pļāpīga es, bet vienmēr tā ir bijis. Stāstu jau būtiskas lietas. Priekus.
Jādzīvo.

5:33pm: Es esmu laimīga.
Es esmu laimīga.
Jo ir labi būt laimīgai un mazliet eiforijā.
Un priecāties un smaidīt, bez redzama iemesla.
Vienkārši atceros atsevišķas frāzes no rīta sarunas FB un smaidu.
Vai atceros, kā mēs kaut kur esam gājuši un par kaut ko reizē ierunājušies.
Vai vienkārši tāpat, jo ir labi.
Jo piektdien ir lielais randiņš. Un viņš raksta, ka vedīs mani uz dragreisu.
What a nice day, vispār, vispār.