:
Šodien bija tik citāda diena.
Rīts iesākās ar milzu sauli gultā - protams, biju pārlaimīga, tomēr ne izgulējusies. Vakar diezgan vēlu atgriezos mājās - šovakar par to domāju - ka vakar mājās biju vēlu... un tāpēc... neatceros vairs to domu, bet nodomāju, ka esmu bijusi veikalos un tāpēc biju vēlu, bet tikko atcerējos, ka pieskatīju puikas, bijām futbolā un tad, kad beidzot biju dabūjusi abus gulēt un atvilkusi elpu, pārradās vecāki un mums bija tāda pedagoģiska saruna. Bērnus audzināt nav tik vienkārši, kā dažiem no malas šķiet.
Nu lūk. Tad gaidīju savu randiņu, noskatījos līdz tam Lake House, kurai ir lielisks skaņu celiņš - vismaz manas ausis mīl ļoti.
Randiņš. Nu tāda milzu, milzu pastaiga pa Ķīpsalu - brīnišķīgi ir tie cilvēki, kuri mēģina koka apbūvi atjaunot, piešķirt jaunas vēsmas un turpina tajās dzīvot. Man vienalga, cik viņi bagāti vai nebagāti, bet skaisti dzīvot nav grēks. Ķīpsala ir tik dažāda - tā uzfrišinātā, sakoptā daļa un tā padzīvojusī daļa, kurai vairs neviens nepievērš uzmanību, vienkārši dzīvo.
Pats A. ieradās ar nokavēšanos, kas man absolūti netraucēja. Redzēju, ka viņš steidzās. Savā mulsumā gandrīz ņēma un apskāva mani, tikai es nobremzēju, jo žestu ar pieglaušanos no sāna un rokas uzlikšanu uz muguras vienkārši neuztvēru tik ātri, cik ātri vajadzēja. Tikai tā sekunde, divas, kad viņa roka man pieskārās - tajā brīdī sapratu, ka ar viņu esmu drošībā un tā ir ļoti laba sajūta. Man vispār patīk, kad mani tā pasargā - pat, ja nav nekāda apdraudējuma, dzīvojam tak miera laikos.
A. ir labs - īsti pat negribas laist viņu projām, kad pienāk tas brīdis. Mazliet gan traucēja tas, ka viņam ik pa brīdim kāds zvanīja vai atsūtīja ziņu, līdz galam viņš tomēr nebija ar mani, to varēja just. Biju klusa kā pelīte, toties viņš sāk atvērties, kļūst vēl interesantāk, novērtēju viņa zināšanas un to, ka viņš ir dzīvesgudrs.
Šķiroties viņš izskatījās savādi, atkal tas mistiskais brīdis, kad nezini, kā atvadīties - ko drīkst, ko nē. Bet, jāatzīst, novērtēju viņu kā cilvēku, kā vīrieti, kurš nemetas uzreiz sievietei virsū - un viņš arī nav no tiem, kurš meklē vienas nakts sakarus - to uzreiz sapratu un tas priecē.
Katrā ziņā vēlme satikties un turpināt runāties ir abpusēja, šoreiz viņš cita starpā ieminējās, ka mēģinās rīt pēcpusdienā būt pilnīgi brīvs, bez tantēm, kuras reizi miljons gados atbrauc uz lielpilsētu un iekāpj nepareizos transportos... un tas mēs satiksimies un dosimies uz Andrejostu.
Ir jānotiek kam labam.
Vēl es mājās braucot nopirku cīgas, vienu izpīpēju - pat nezinu, ko gribēju sev pierādīt, jo taču vairs nepīpēju un nav manos plānos - tāpat jau fiziski dēļ tās pīpēšanas jūtos slikti, tāpēc pārtraucu un šeku reku - nopirku cīgas, vienu izpīpēju, knapi uzkāpu līdz mājām un galu galā izmazgāju cīgas, jo aizmirsu izņemt tās no kabatas. Un tajā brīdī, kad to sapratu, nospriedu - jā, redzi nu, tas nav tikai tavs lēmums, kāds vēl man neļauj čakarēt sevi vēl vairāk. Ir jāgatavojas kam labam, lielam un priecīgam... Visādā ziņā drīz.
Rīts iesākās ar milzu sauli gultā - protams, biju pārlaimīga, tomēr ne izgulējusies. Vakar diezgan vēlu atgriezos mājās - šovakar par to domāju - ka vakar mājās biju vēlu... un tāpēc... neatceros vairs to domu, bet nodomāju, ka esmu bijusi veikalos un tāpēc biju vēlu, bet tikko atcerējos, ka pieskatīju puikas, bijām futbolā un tad, kad beidzot biju dabūjusi abus gulēt un atvilkusi elpu, pārradās vecāki un mums bija tāda pedagoģiska saruna. Bērnus audzināt nav tik vienkārši, kā dažiem no malas šķiet.
Nu lūk. Tad gaidīju savu randiņu, noskatījos līdz tam Lake House, kurai ir lielisks skaņu celiņš - vismaz manas ausis mīl ļoti.
Randiņš. Nu tāda milzu, milzu pastaiga pa Ķīpsalu - brīnišķīgi ir tie cilvēki, kuri mēģina koka apbūvi atjaunot, piešķirt jaunas vēsmas un turpina tajās dzīvot. Man vienalga, cik viņi bagāti vai nebagāti, bet skaisti dzīvot nav grēks. Ķīpsala ir tik dažāda - tā uzfrišinātā, sakoptā daļa un tā padzīvojusī daļa, kurai vairs neviens nepievērš uzmanību, vienkārši dzīvo.
Pats A. ieradās ar nokavēšanos, kas man absolūti netraucēja. Redzēju, ka viņš steidzās. Savā mulsumā gandrīz ņēma un apskāva mani, tikai es nobremzēju, jo žestu ar pieglaušanos no sāna un rokas uzlikšanu uz muguras vienkārši neuztvēru tik ātri, cik ātri vajadzēja. Tikai tā sekunde, divas, kad viņa roka man pieskārās - tajā brīdī sapratu, ka ar viņu esmu drošībā un tā ir ļoti laba sajūta. Man vispār patīk, kad mani tā pasargā - pat, ja nav nekāda apdraudējuma, dzīvojam tak miera laikos.
A. ir labs - īsti pat negribas laist viņu projām, kad pienāk tas brīdis. Mazliet gan traucēja tas, ka viņam ik pa brīdim kāds zvanīja vai atsūtīja ziņu, līdz galam viņš tomēr nebija ar mani, to varēja just. Biju klusa kā pelīte, toties viņš sāk atvērties, kļūst vēl interesantāk, novērtēju viņa zināšanas un to, ka viņš ir dzīvesgudrs.
Šķiroties viņš izskatījās savādi, atkal tas mistiskais brīdis, kad nezini, kā atvadīties - ko drīkst, ko nē. Bet, jāatzīst, novērtēju viņu kā cilvēku, kā vīrieti, kurš nemetas uzreiz sievietei virsū - un viņš arī nav no tiem, kurš meklē vienas nakts sakarus - to uzreiz sapratu un tas priecē.
Katrā ziņā vēlme satikties un turpināt runāties ir abpusēja, šoreiz viņš cita starpā ieminējās, ka mēģinās rīt pēcpusdienā būt pilnīgi brīvs, bez tantēm, kuras reizi miljons gados atbrauc uz lielpilsētu un iekāpj nepareizos transportos... un tas mēs satiksimies un dosimies uz Andrejostu.
Ir jānotiek kam labam.
Vēl es mājās braucot nopirku cīgas, vienu izpīpēju - pat nezinu, ko gribēju sev pierādīt, jo taču vairs nepīpēju un nav manos plānos - tāpat jau fiziski dēļ tās pīpēšanas jūtos slikti, tāpēc pārtraucu un šeku reku - nopirku cīgas, vienu izpīpēju, knapi uzkāpu līdz mājām un galu galā izmazgāju cīgas, jo aizmirsu izņemt tās no kabatas. Un tajā brīdī, kad to sapratu, nospriedu - jā, redzi nu, tas nav tikai tavs lēmums, kāds vēl man neļauj čakarēt sevi vēl vairāk. Ir jāgatavojas kam labam, lielam un priecīgam... Visādā ziņā drīz.
Current Music: London Grammar