: Domas
Galvā šaudās miljoniem domu. Miegs ir nepietiekams, brīžiem caurs, brīžiem pārsātināts ar visu notiekošo.
Speciālista paziņojums, bildes un diagnozes atšifrējums zīmējumos, mātes Gūgles sniegtā teorētiskā informācija un dzīve kaut kādā sekundē sagriezusies kājām gaisā. Es zinu, ka būtu jāiet atpakaļ pie speciālista, kurš varētu atbildēt uz maniem jautājumiem - bet te uzreiz ir nākamais līmenis priekšā - šie visi gadījumi ir tik atšķirīgi, kā gan ir iespējams prognozēt, kā notiks manā gadījumā un pat, ja tā nav mirstamā kaite, tā noteikti ievaino.
Īpaši, ja auklējos ar māsas mazajiem un mazākais naktī vienkārši pieglaužas, ķersta ausi miegā un vienīgā doma, kas ir prātā - tikai neraudi, mazais.
Es pat sāku domāt, ka mans darbs saistīts ar bērniem tieši tāpēc, ka kāds jau sen ir zinājis - viņa nevarēs iznēsāt bērnu, ķipa no sērijas - ja viņai pašai nevar būt bērnu, lai tad ir viņiem laba skolotāja. Bet, velns parāvis, tas nav nekāds attaisnojums. Es skaidri zinu, ka vienīgais, ko no padsmit gadu vecuma esmu zinājusi - man būs bērni.
Tagad, kad man ir vīrietis, kurš vēlās to pašu un mīl mani... Mīl mani tādu, kāda esmu - pieņem līdz pēdējam, ar visiem defektiem un efektiem... Domāju būt godīga un atklāju pēdējo dienu notikumus un atklājumus. Tas noteikti nav vienas dienas jautājums, lai izlemtu, kas ir prioritāte - mīļotais cilvēks vai iespējamie bērni. Bet es uzticos un esmu droša, ka, ja nu reiz dzīvē tā ir noticis, mans mīļums būs ar mani. Pat, ja mums nebūs kopīgu bērnu, viņš tik un tā būs ar mani, mīlēs mani un rūpēsies par mani. Un tā ir pēdējā laika vislabākā sajūta, ka man viņš tāds ir. Tāds, kas nomierina un sabužina, pat, ja tas notiek tikai skatoties vienam uz otru. Es mīlu viņu.
Galvā šaudās miljoniem domu. Miegs ir nepietiekams, brīžiem caurs, brīžiem pārsātināts ar visu notiekošo.
Speciālista paziņojums, bildes un diagnozes atšifrējums zīmējumos, mātes Gūgles sniegtā teorētiskā informācija un dzīve kaut kādā sekundē sagriezusies kājām gaisā. Es zinu, ka būtu jāiet atpakaļ pie speciālista, kurš varētu atbildēt uz maniem jautājumiem - bet te uzreiz ir nākamais līmenis priekšā - šie visi gadījumi ir tik atšķirīgi, kā gan ir iespējams prognozēt, kā notiks manā gadījumā un pat, ja tā nav mirstamā kaite, tā noteikti ievaino.
Īpaši, ja auklējos ar māsas mazajiem un mazākais naktī vienkārši pieglaužas, ķersta ausi miegā un vienīgā doma, kas ir prātā - tikai neraudi, mazais.
Es pat sāku domāt, ka mans darbs saistīts ar bērniem tieši tāpēc, ka kāds jau sen ir zinājis - viņa nevarēs iznēsāt bērnu, ķipa no sērijas - ja viņai pašai nevar būt bērnu, lai tad ir viņiem laba skolotāja. Bet, velns parāvis, tas nav nekāds attaisnojums. Es skaidri zinu, ka vienīgais, ko no padsmit gadu vecuma esmu zinājusi - man būs bērni.
Tagad, kad man ir vīrietis, kurš vēlās to pašu un mīl mani... Mīl mani tādu, kāda esmu - pieņem līdz pēdējam, ar visiem defektiem un efektiem... Domāju būt godīga un atklāju pēdējo dienu notikumus un atklājumus. Tas noteikti nav vienas dienas jautājums, lai izlemtu, kas ir prioritāte - mīļotais cilvēks vai iespējamie bērni. Bet es uzticos un esmu droša, ka, ja nu reiz dzīvē tā ir noticis, mans mīļums būs ar mani. Pat, ja mums nebūs kopīgu bērnu, viņš tik un tā būs ar mani, mīlēs mani un rūpēsies par mani. Un tā ir pēdējā laika vislabākā sajūta, ka man viņš tāds ir. Tāds, kas nomierina un sabužina, pat, ja tas notiek tikai skatoties vienam uz otru. Es mīlu viņu.