: kad lidlauks pārāk tālu
Esmu slima. Jau otro dienu drasēju seriālus un filmas, kas man liek neprātīgi ilgoties pēc viņa.
Ačģārni ir slimot, vēl ačgārnāk ir to darīt vienatnē. Un mēs abi to darām katrs savā zemeslodes malā.
Pat simptomi ir līdzīgi.
Kā gan viņu var nemīlēt?!
Vakar runājāmies skaipā, diezgan ilgu laiku šis prieks mums bija izpalicis, jo tagad, kad viņam vairs nav iespēju bumbulēt apkārt un ir jāsāk strādāt, laiks ir ieguvis pilnīgi jaunu nozīmi. Saudzējot viņu, esmu likusi viņam lieko stundu izmantot miegam nevis sarunai ar mani. Un lai. Es zinu, cik ārprātīgi grūti ir sākt strādāt, bet nevaru nojaust, cik ārprātīgi grūti tas ir Stambulā - visa tā burzma, kas man ikdienā patīk, visa tā neprātīgā satiksme, troksnis - viens ir tur būt, pavisam kas cits - strādāt. Es gribu, lai viņš apjauš, ka pieaugušo dzīve nemaz nav tāda medusmaize - kamēr pie visa pierod... Un tajā pašā laikā man gribas viņu pažēlot, jo nesties cauri miljonu pilsētai no viena darba uz otru un agri no rīta vēl uz mājām - no tā var nogurt. Un ne maz.
Un tad man ļoti, ļoti gribas vienkārši iekāpt pie mājas autobusā, aizbraukt līdz lidostai, iečekoties lidojumam un paskatīties uz Rīgu no augšas - tas ir tas pēc kā es šobrīd ilgojos visvairāk - iespējas būt viņam līdzās. Stambula viennozīmīgi ir mana pilsēta, tik bieži to redzu sapņos, reizēm ejot tepat pa ielu noķeru sajūtu, ka esmu Stambulā. Un vēl jo vairāk tagad, kad ar Rīgu saistās viņš - pat darbā ieejot, es atceros viņu tur sēžam. Un tad es vēlos mūža abonementu lidojumiem uz Stambulu un atpakaļ...
Un dzīve tāda ir - šobrīd. Ir brīnišķīgi saprast, cik ļoti viņu vēlos, bet tajā pašā laikā ne mazāk svarīgi ir būt šeit un darīt to, ko daru.
Izņemot, protams, slimošanu. Labāk iekodiet man kājā.
Esmu slima. Jau otro dienu drasēju seriālus un filmas, kas man liek neprātīgi ilgoties pēc viņa.
Ačģārni ir slimot, vēl ačgārnāk ir to darīt vienatnē. Un mēs abi to darām katrs savā zemeslodes malā.
Pat simptomi ir līdzīgi.
Kā gan viņu var nemīlēt?!
Vakar runājāmies skaipā, diezgan ilgu laiku šis prieks mums bija izpalicis, jo tagad, kad viņam vairs nav iespēju bumbulēt apkārt un ir jāsāk strādāt, laiks ir ieguvis pilnīgi jaunu nozīmi. Saudzējot viņu, esmu likusi viņam lieko stundu izmantot miegam nevis sarunai ar mani. Un lai. Es zinu, cik ārprātīgi grūti ir sākt strādāt, bet nevaru nojaust, cik ārprātīgi grūti tas ir Stambulā - visa tā burzma, kas man ikdienā patīk, visa tā neprātīgā satiksme, troksnis - viens ir tur būt, pavisam kas cits - strādāt. Es gribu, lai viņš apjauš, ka pieaugušo dzīve nemaz nav tāda medusmaize - kamēr pie visa pierod... Un tajā pašā laikā man gribas viņu pažēlot, jo nesties cauri miljonu pilsētai no viena darba uz otru un agri no rīta vēl uz mājām - no tā var nogurt. Un ne maz.
Un tad man ļoti, ļoti gribas vienkārši iekāpt pie mājas autobusā, aizbraukt līdz lidostai, iečekoties lidojumam un paskatīties uz Rīgu no augšas - tas ir tas pēc kā es šobrīd ilgojos visvairāk - iespējas būt viņam līdzās. Stambula viennozīmīgi ir mana pilsēta, tik bieži to redzu sapņos, reizēm ejot tepat pa ielu noķeru sajūtu, ka esmu Stambulā. Un vēl jo vairāk tagad, kad ar Rīgu saistās viņš - pat darbā ieejot, es atceros viņu tur sēžam. Un tad es vēlos mūža abonementu lidojumiem uz Stambulu un atpakaļ...
Un dzīve tāda ir - šobrīd. Ir brīnišķīgi saprast, cik ļoti viņu vēlos, bet tajā pašā laikā ne mazāk svarīgi ir būt šeit un darīt to, ko daru.
Izņemot, protams, slimošanu. Labāk iekodiet man kājā.