Pastaiga pa Vecrīgu uzvedināja uz gribēšanu pēc nesteidzīgas ekskursijas pa kādu no pasaules pilsētām, ar garāmgājēju un ritma pavērošanu un mierīgu iegrimšanu attiecīgās valsts vai pilsētas kultūrā.

Pēc tam pasēdēju uz soliņa, izdzēru kafiju un nu man atkal gribas uz laukiem pie savas dabas.

UN vēl - visi gribam būt bagāti, ne?
Ir tikai viens sīkums, ko aizmirstam - mēs gribam ne tikai paši būt bagāti, bet arī lai mūsu draugi un radinieki tādi būtu. Ko mēs iesāktu vieni tādi? Draugi mūs sāktu uztvert savādāk, nespētu (justos neērti, ja izmaksājam) vairs piebiedroties uz jaunajām laika pavadīšanas aktivitātēm, ko bagātība paver, veidotos plaisa starp problēmu mērogiem. Samazinātos izpratne vienam par otru.

Es laikam gribētu, lai man pietiek naudas ikdienišķajām lietām: lai varam atļauties:
=> uzbūvēt māju ar pirti laukos,
=> atļauties vairāk brīvdienu,
=> aizbraukt ceļojumā 1-2 reizes gadā, nedomājot par taupīšanu,
=> lai pietiek bērna/u skološanai,
=> lai ir ko vecāku pensijai iedot,
=> lai ir divas labas, racionālas mašīnas,
=> lai pārtikai un izklaidēm nauda nebūtu jāskaita,
=> lai pietiktu enerģijas, laika un naudas hobijiem.

Naudiskā izteiksmē tas laikam izskatās pēc ~200 kLs iesākuma + vidēji 2000-3000 Ls mēnesī. M?