Tiku pie savas vecvecmammas (!) vilnas segām.

Tās segas ir ar spēcīgu vēsturi - tapušas no vecvecmammas audzēto aitu vilnas, tika speciāli pasūtītas un uzaustas īpaši vecvecmammas gultām, kuras tajos laikos vēl bija īpaši īsas. (Es vēl tās gultas atceros - man kā bērnam bija vēl ok, bet tētis izstiepties vairs nevarēja.) Tas nozīmē, ka segas nederēja nevienam no padomjlaiku dīvāniem. Omīte stāstīja, ka vecvecmamma šīs segas esot sargājusi kā savu acuraugu. Viņa esot spējusi ar savu vedeklu (manu omīti) dienām nerunāt, ja viņa netīšām saplēsusi krūzīti (nu kā var būt tik neuzmanīga!), tāpēc viņa kapā otrādi apgrieztos, ja zinātu, ka taisos segas sagriezt un uztapināt mazākas paklājedziņas, ko mazajam zem dupša likt. Īstajā aitas vilnā putekļu ērcītes nemīlot dzīvot.

Bet tām segām ir vairāk kā 26 gadi. Un izskatās, it kā vakar austas.