Sāpe = kad kaut kas sāp un jādzer zāles.
Mazohisms = kad kaut kas sāp un jādzer zāles, bet tu paralēli par to sacepies, ka nevis iedzer zāles vai arī brutāli velc sevi aiz matiem laukā, vai vismaz ļauj citiem to darīt, bet gan sāc grauzt sevi no iekšienes ar "viss ir slikti". Tā sāpe pārvēršas hroniskā slimībā, organismam pietrūkst jaudas atkopties, jo enerģija aiziet uz "viss ir slikti", nevis "veseļojamies".

Un jā, viss tik tiešām ir pārejoši. Es par to, lai mēs sāpam un ārstējamies, bet nekļūstam apzināti vai neapzināti mazohisti.

Pie šīgada apņemšanām ir pieskaitāma mūzikas kolekcijas sakārtošana. Līdz riebumam apnicis radio repertuārs, turklāt beidzot samanu izkristalizējamies savu gaumi. Tas tik tiešām ir sasniegums, ja runājam patiesi :)

Vakar noskatījos šausmīgi sliktu filmu "The Passengers", kur Anne Hathaway ir neprofesionalitātes kalngals. Enivej, ne par to stāsts. Filmā bija pāris frāzes a.k.a. vai tu nepadirs savu dzīvi un cik kvalitatīvi tu izmanto sev atvēlēto laiku. Ui, kā iedvesmoja! Paradoksāli, bet tieši sūdīgās filmas ir tās, kuras mani iedvesmo jeb izsit manu "točka sbora"'.

Ar Ed laikam izdevās panākt pirmo nopietno soli savstarpējās attiecībās. Tā jaunā (?) personībiņa skatās uz mani it kā komunicētu divas lietas:
1. Vai tā pārliecība, uzticēšanās, pieņemšana par pašsaprotamu vai vēl kaut kas, kā rezultātā man gribas atbildēt - jā protams, ka es tevi neuzmetīšu.
2. "Še, es tev aizdodu savu ķermenīti, prātu un emocijas audzināšanā un pieskatīšanā. Pēc laika dosi atpakaļ, tāpēc nesačakarē."

Vēl nedaudz, un būs piepilējis nepieciešamais motivācijas daudzums, lai atkal uzkačātos enerģētiskā līmenī - gribas pakomunicēt, kamēr vēl svaiga enerģija, kā arī uzzināt šo to.