Mēs laikam esam pieskaitāmi pie pārgalvīgajiem vecākiem, par kuriem vecā paaudze vien galvas nogroza.

Pirmie ciemiņi mums jau ir bijuši, neievērojot mēneša noilgumu.
Mums dzīvoklī ir divi lieli suņi.
Mēs diezgan bieži uzturamies ārā.
Turklāt, uz ārā iešanu abi suņi nāk līdz.
Mēs pat esam bijuši pirmajā pārgājienā mežā, ar visu apmaldīšanos 3 priedēs.
Guļamistabā lielais kompis turpina dūkt un midžināt Fallout vaikāviņtur līdz kādiem vieniem naktī.

Ar visu to mana intuīcija pagaidām saka, ka viss ir labi, vismaz attiecībā uz augstāk minēto sadzīvi. Tāpēc lūdzu nesējiet šaubas aka "suņus labāk pirmās sešas nedēļas nē". Visas ķibeles sākas galvā.

Līdzsvaram varu arī minēt, kas mani satrauc:

=> vannošanās māksla
=> iespēja apaukstēties pēc vannas un vai dzīvoklī ir pietiekami silts
=> varbūt tomēr ārā uzturamies par ilgu
=> mikrotraumas, padusīšu noberzumi
=> emocionālā saikne
=> ka raudāšana pirmajos mēnešos ir ātri jāsaprot un jānovērš
=> nepacietība mana
=> mana ēdienkarte un dabiskā nevēlēšanās gatavot sev normālas pusdienas - jau tā sava laika ir tik maz