Draugiem.lv login tulpītes pārsteidzoši tieši atgādina to, ka pirms gadiem 20 mācījos dzejolīti:
"Tu mana mīļā māmiņa,
es mīlu tevi kā nevienu.
Tev pieder katra domiņa,
vai svarīgs tas vai kādi nieki.."
Mamma tad brauca no Maskavas puķu tirgošanās, un man viņai īsi pēc 8.marta to vajadzēja nodeklamēt.

Un vēl tās tulpes atgādina to, kā es kādreiz mammai zīmēju kartiņas, un jā, tur parasti dominēja saule, uzraksts "8.marts" un puķes - tulpes laikam visvieglāk bija uzzīmēt.

Un vēl es atceros, ka tad, kad kāds no pieaugušajiem atnāca ar mani kopā pazīmēt, bija baigie svētki. Mammai vislabāk padevās princeses (bija tāda pasaka "Karalis Strazdubārda") un princeškleitas, bet Andrim - visādi zvēriņi, kas ap ugunskuru svinēja Jāņus. Un tad vēl bija tā grāmata, kur zvēriņiem bija iekārtota mājiņa koka dobumā - uzzīmētā virtuves "iekārta" mani tik ļoti ietekmēja, ka vēl tagad zemapziņa liek vēlēties vākt visādas ogas, veidot krājumus "ziemai" (vai vienkārši pus12 naktī dzīties uz pārtikas veikalu, jo ledusskapis tukšs), vārīt zaptes un justies visomulīgāk tieši virtuvē.

Un vēl mums verandā uz šo laiku pilnos ziedos plauka tulpes, pārsteidzoši, ka vislabāk no tā atceros zemi kastītēs (bija tāda melni dzeltena, irdena, ar sīkiem akmentiņiem) un dienasgaismas lampas, kas īpaši tulpju ziedēšamai tika sakarinātas verandā.

Un vēl ap šo laiku es sāku skaitīt dienas līdz dzimšanas dienai. Reiz es sajaucu un laimīga vienā saulainā rītā ienesos pie senčiem ar saucienu - man šodien ir dzimšanas diena! Bet bija vēl tikai aprīlis.

Un vēl ap šo laiku jau varēja novērot sniegpulkstenīšu asnus un upīšu kušanu.

Jā, īpašs laiks tas bija pirms gadiem 20.