Šodien līdz izmisumsm ilgojos pēc atpūtas siltās zemēs, jo:
1. Pēdējais kārtīgais atvaļinājums (nu tā, ka sagribas atkal uz darbu) man bija 2004. gadā, kad sakrita ģimenes brauciens uz Horvātiju ar Erasmus semestra uzsākšanos. [Nekas cits neatlika kā paņemt 4-5 mēnešu atvaļinājumu un iesākt to ar sauli, jūru, ūdenskritumiem un manu mīļo zaļo krāsu dabā.] Pēc tās reizes vien tikai 1...1.5 nedēļu izraušanās vai slimības lapas bijušas. Nožēlojami.
2. Esmu ar sāpīgām alkām ķērusi ģimenes/draugu ceļojumu stāstus/skatus/filmas par tropisko joslu. Saule, siltums, ūdens, zaļums, daba, dzīvnieki, nesteidzēgums, atslēgšanās... jēzus, kā visā tā man šobrīd pietrūkst.
3. Es pārāk labi uztveru jaunās "ne-ziemas ēras" atnākšanu (tikai likumsakarīgi) un izrietošās sekas - nav un nebūs vairs tā rāmā, gaišā baltuma, kas mani uzlādēja ziemās. Lai cik arī pragmātiski šo ziņu es nepieņemtu, 7 dubļaini mēneši gadā ir par traku.
4. Rīgā aptrūkst ko darīt. Īpaši, ja neesi klubu cienītājs un ja kino arī sāk piebesīt.
5. Nav arī naudas pagaidām.

So - back on work.