Iekodēta man tāda kā atpazīšanas sajūta - Dafnes di Morjē aprakstītās liktenīgās sievietes maitas (Reičela, Rebeka), kuras pašas to apzinoties vai neapzinoties, manipulē ar citiem, egoistiski no situācijām "netīšām" iziet vienmēr sveikā. Viņas mīl un ienīst reizē, un tik daudzi neatpazīst viņu vājības, pakļaujas viņām vai arī nespēj ieraudzīt īsto seju. Un kas gan ir īstā seja - parasti tā ir tā pati sievietes duālā daba - no vienas puses viņa izmanto savu kompānijas dvēseles statusu un neapzinoties manipulē ir vāja un reizēm ļauna, bet no otras puses - ir arī patiesi labu vēloša.
Es parasti jūtos kā šajos romānos aprakstītais vīrietis, kas viņas vēro no malas, tāpat mīl un ienīst, bet kurš ir tas, kura dēļ šīs sievietes romāna beigās mirst - kaut vai tikai tāpēc, ka viņš ir atkodis līdz galam.
December 2011
|
|