Mīlestību visforšāk ir sajust nevis tajos brīžos, kad iet ucji-tjucji, bet gan kad tev ir reāli sūdīgi, un tavs mīļais cilvēks par tevi rūpējas. Uztaisa brokastis, neņem ļaunā, ka esi nekāds, tā vietā pasaka - cmon, bet tu taču arī par mani rūpējies. Kad veselu nedēļu tevi baro, kad piecieš muguras sāpes un skaļu šņaukāšanos, kad atved greipfrūtiņus un vispār. Kad ļauj ierāpties sev klēpī un samīļoties.

Piedod, ķermeni, es vairs nevaru atļauties gulēt mājās.
Nedēļu tu atpūties. Nepietika?! Weekendaa no rītiem mani mocīji ar sāpēm un 37,4 temperamentu. Kas notiek, ko īsti es nesaprotu?! Ko tu centies man pateikt?
Jā, rīt ārsts, jā, 4dien ārsts, bet man piekāst, es vairs nevaru atļauties gulēt mājās. Punkts.

Alleluja,
ievads uzrakstīts tā, lai var rīt dot uz II lasīšanu. :) Es uzlieku mīksto uz visu un turpinu šancēt, kamēr ir iedvesma. :)