Mani novērojumi liecina, ka tie mani vīriešu kārtas draugi, kuri ir "single", daudz vairāk pievērš uzmanību tādām lietām kā labs izskats, apģērbs, pat... deju kursu apmeklēšana, aktivitātes brīvā dabā, pat tādu lietu kā elementāru komplimentu izteikšana (pat skaidri saprotot, ka adresāts ir un būs aizņemts) no single vīriešiem, manuprāt, izskan biežāk nekā no "couple" vīriešiem.
Vienbrīd man likās, ka tas tāpēc, ka džeks brīvs un tādējādi meklē sev odziņu, tfu, čiksiņu, taču nupat sāku sliekties uz to, ka varbūt šī nosacītā "brīvība" jeb beeing single rada brīvāku izturēšanos un reizē arī interesi par personisko kvalitāšu celšanu (šai gad., piem., deju kursi). Uz manu jaut., "Vai ejot uz deju kursiem tu centies atrast sev dāmu", es reiz saņēmu atbildi: "Ar dejošanu ir tā, ka dejotneprasme var atstāt diezgan nepatīkamas sekas to vienu vai divas reizes dzīvē, kad viņu vajadzēs. Savukārt, dejotprasme tīri otrādāk - to pašu brīdi var iedot tev pāris extra kredītpunktus". :) Tikmēr no couple vīŗiešiem nekad neko tādu neesmu dzirdējusi, perhaps tāpēc, ka viņiem "tas brīdis, kad dejotprasme atstāj nozīmīgu iespaidu" jau veiksmīgi ir garām, vismaz viņiem tā šķiet...
Kaut kā tā. Enivej, šobrīd sliecos uz domu, ka single vīrieši par sevi rūpējas vairāk nekā couple vīrieši, kamēr ar sievietēm nereti ir otrādāk..
Jūsu domas -?

Atruna: Šīs ir manas pārdomas, kas balstītas uz novērojumiem, nekas konkrēts pret konkrētiem cilvēkiem netiek vērst un pat ne tēmēts. Its for open discussion, not for attacking, ja nu kādam tā varētu likties.. :)

Īstenībā pa kaklu tādiem.
Sestdienas vakarā pamanīju otrā stāva kaimiņu logus - vaļā, un tur divi kaķēni apsēdušies skatās. [Kaimiņi dzīvo man blakus durvīs, sveicināmies, viss it kā oki.] Vēl pie sevis nodomāju - vot, sīkie susļiki, uzrāpušies. Nu neko.
Nākamās dienas pēcpusdienā ejot ārā no mājas atkal tie paši kaķēni. Nu jau ņaud, un var saprast, ka kkas nav kārtībā. Neko, mazums. Logi tie paši vaļā, kaimiņi nav redzēti.
Trešajā dienā (pirmdiena) jau no rīta uz darbu braucot šie bezmaz vai izmisīgi man prasās lejā. A ko es - nu kaķi kā jau kaķi, gan jau tiks lejā! Nekā. Vakarā tas pats - ieraudzījuši mani, sarosās, ņaud, žēli un skumji. Zii pierunā vēl citu kaimiņu, lai palīdz trepes piesliet un kkā tās nelaimīgās radībiņas lejā dabūt. Lieki piebilst, ka nekā. Atstāju vēl garu koku, ja nu sadūšosies.
Otrdienas rītā kad tie nabaga kaķēni nu jau uzstājīgi ņaud, bet kaimiņu dzīvoklī dzīvības pazīmes turpina būt nekādas, Zii jau zvana saimniekam - kas pa lietu, lai kaimiņu telefonu iedod. Šis iedod ar. Telefons izslēgts. A ko es - neko nevaru ne iesākt, ne padarīt, līdz kaķiem jau mēģināts tikt - bezcerīgi.
Zvanu sētniekam - šis nav mājās, tad nu palūdzu viņa sievai, lai šie mēģinā kaut kā tos kaķus tomēr lejā dabūt. 4 dienas pagājušas galu galā, nabaga dzīvnieciņi nomocījušies, un ja nu cilvēki uz ilgāku laiku aizceļojuši..?
Vakarā beidzot kaimiņa telefons atbildēja. Jā, izrādās tie viņa kaķēni, viņš uz ventspili braucot atstājis, cerams, pietiekami ēdamā, logus vaļā utt., lai dzīvnieciņiem pēc iespējas ok. Nu bāc, visa šī jezga tāpat vien par velti?! Vismaz ziņu kkādu varēja atstāt, vēl jo vairāk, ja logi palikuši vaļā un dzīvnieki mājās.
Eh. Šodien satiku to otru kaimiņu, ar kuru pirmdien mēģinājām tos kaķus lejā dabūt. Šie beigās ar sētnieku dabūjuši ar. Kas ar tiem kaķēniem tālāk noticis, infas man nav. Laikam jau dzīvi un tikuši atpakaļ pie sava saimnieka, uz kuru man šobrīd ir neliela dusma.