Man ir vairāklīmeņu emocijas.
Ir virspusējais līmenis, kad ņemies kā izlutināta meitene - ilgojies un NEVARI izturēt, un kā vajag to un šito un vēl lai uz rokām nēsā.

Ir vidējais līmenis, kad ir kā uz robežas - gan ilgojies, gan saproti, ka pacietību tik vajag, kad tu mīli "puķes ikdienā", bet jūties nedaudz vainīgi par to, ka pieprasi tik daudz uzmanības.

Un vēl ir dziļais līmenis, kad saproti, ka patiesībā jau tev neko uzskatāmu nevajag, kad pietiek paskatīties, lai saprastu un klusumā labi un pateicīgi sajustos par to, ka IR un ka JŪTI. Un uz rokām nēsāšana tai brīdī pat traucē.

He - līdzīgi kā bright and contrast uzstādīšana un bultiņu bīdīšana. Kurā līmenī šodien domāsim, meitenes?